Cik bieži tu lieto alkoholu un cik bieži tā lietošanas dēļ nespēj pildīt savus ikdienas pienākumus? Vai tavas alkohola lietošanas dēļ cieš citi un vai pēc tā lietošanas tev ir bijusi vainas izjūta un kauns? Tie ir tikai daži no standarta jautājumiem, ko sociālais darbinieks uzdod klientam, kurš pats vai citu mudināts, uzsāk cīņu ar atkarību. Atkarību veidi ir dažādi, taču Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldē lielākoties nākas palīdzēt alkohola lietotājiem.

“Savā darba praksē esam saskārušies ar klientiem, kuriem identificētas gan dažādu vielu, gan procesu atkarības. Tas nenozīmē, ka cilvēki nāk pie mums un lūdz palīdzību problēmas risināšanā. Nenāk un nesaka, ka ir spēlmanis vai atkarīgs no psihoaktīvām vielām. Tomēr, runājot ar klientiem par kādu citu viņa dzīves situāciju, nākas secināt, ka pastāv kādas atkarības risks. Dzirdam cilvēku stāstus, ka viņi nospēlē visu naudu un sekas remdē ar alkoholu vai citu vielu,” stāsta Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes sociālā darbiniece darbam ar personām ar atkarības problēmām Aleksandra Gira.

20 atkarību veidi

Atkarība ir slimība. “Atkarība ir primāra, hroniska un progresējoša slimība, kas grauj ne tikai cilvēka fizisko un psihisko veselību, bet arī personību kopumā, ietekmē viņa sociālo statusu un palielina mirstības risku. To var ārstēt, bet pilnībā tā nav izārstējama. Ir divu veidu atkarības – vielu un procesu. Pie vielu atkarībām pieder psihoaktīvās vielas, kuru iedarbība izmaina veidu, kā cilvēks jūtas, domā un izturas. Psihoaktīvās vielas var iedalīt legālajās (alkohols un tabaka, kuru iegādāšanās atļauta no 18 gadu vecuma, kā arī medikamenti, kas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu), un nelegālajās vielās, ko sarunvalodā sauc par narkotikām un kuru lietošana un izplatīšana ir aizliegta. Katrai psihoaktīvo vielu grupai ir savas kopīgās un atšķirīgās īpašības, reibuma pazīmes, vielu lietošanas pārtraukšanas izpausmes un sistemātiskas lietošanas sekas,” skaidro A. Gira.

Atkarības, kas nav saistītas ar vielu lietošanu, dēvē par paradumu jeb uzvedības atkarību. Labklājības ministrijas izstrādātajā “Metodiskajā materiālā sociālajam darbam ar atkarīgām un līdzatkarīgām personām” minēti vairāk nekā 20 atkarību veidi, tostarp ādas knaibīšanas traucējumi, pašsakropļošanas atkarība, interneta atkarība, tostarp spēļu spēlēšana internetā, sociālo tīklu atkarība un mobilā telefona lietošanas atkarība, akciju jeb atlaižu atkarība, piromānija, pārmērīga tieksme ēst veselīgu ēdienu, atkarība no sava ķermeņa muskuļu masas veidošanas un citi.

Paši netiek galā

“Lielākoties pats cilvēks nespēj tikt galā ar atkarību jeb slimību un pārtraukt lietošanu vai spēlēšanu. Nespēj kontrolēt vielas lietošanas vai, piemēram, spēlēšanas daudzumu un biežumu. Diemžēl notiekošais ar atkarīgu cilvēku vistiešākajā veidā skar arī cilvēkus viņam līdzās – ģimeni, draugus, radus, darba kolēģus, kaimiņus un sabiedrību kopumā. Lielākoties paši atkarīgie noliedz problēmas esamību un nespēj izprast robežu starp lietošanu un jau atkarību. Šī robeža ir ļoti trausla,” stāsta A. Gira un piebilst, ka diagnozi “atkarība”, var noteikt tikai narkologs, nevis pats atkarīgais, līdzcilvēki un pat ne sociālie darbinieki. “Nedrīkst aizvainot cilvēku un teikt, ka viņš ir alkoholiķis, nedrīkst apgalvot, ka kādam ir atkarība, kamēr nav oficiālas diagnozes,” piebilst A. Gira.

Tomēr tas nenozīmē, ka Sociālo lietu pārvaldes redzeslokā nonāk tikai tās personas, kurām ir narkologa noteikta diagnoze jeb papīrs kabatā. Bieži vien pirmā konsultācija jeb tikšanās ar sociālo darbinieku ir policijas, bāriņtiesas, izglītības iestāžu rosināta. “Piemēram, ja bāriņtiesa uzskata, ka vecāki nespēj pienācīgi aprūpēt un audzināt bērnus alkohola lietošanas dēļ, informē arī Sociālo lietu pārvaldi. Tāpat arī Valsts vai pašvaldības policija ziņo par gadījumiem, kad konstatēti fakti, ka nepilngadīgais lieto vielas vai smēķē. Arī skolas informē, ja ir bažas, ka bērns veic atkarību izraisošas darbības, piemēram, spēlē datorspēles. Informāciju pārbaudām un, ja nepieciešama palīdzība, tad piedāvājam savus pakalpojumus,” stāsta A. Gira. Netrūkst arī reižu, kad pats cilvēks nāk uz pārvaldi un lūdz palīdzību – viņš apzinās problēmu, vēlas to risināt, bet pats saviem spēkiem to nespēj izdarīt.

Glābj Minesotas programma

“Pirmajā konsultācijā visiem klientiem skaidrojam, kas ir atkarība un kādi ir tās veidošanās cēloņi. Ar vienu sarunu noteikti nepietiek, ar klientu tiekamies vairākas reizes. Ja cilvēks noliedz atkarības risku, runājam par citām viņam svarīgām dzīves jomām, kamēr pats nonāk līdz secinājumam, ka lielāka daļa problēmu ir kādas atkarības izraisītas. Kad atzīst problēmas esamību, psiholoģiski un emocionāli atbalstām, motivējam pārtraukt atkarību veicinošu dzīvesveidu un iesakām veidus, kā to labāk darīt,” stāsta A. Gira.

Kad klients ir gatavs risināt savu problēmsituāciju, pārvalde piesaista dažādus sociālos pakalpojumus, ņemot vērā personas individuālās vajadzības, piemēram, grupu nodarbības, psihologa pakalpojumu vai ilgstošu rehabilitāciju. “Stāstām par visām iespējām, kādas ir Latvijā, atkarību risināšanai. Piemēram, Minesotas 12 soļu programma, kas ir psihoterapijas programma pacientiem ar alkohola, narkotiku vai azartspēļu atkarību. Ārstēšanu 28 dienas stacionārā nodrošina vairāku speciālistu komanda, narkologi, psihoterapeiti, psihologi. Minesotas programma gan nav paredzēta pacientiem, kuri nav sasnieguši pilngadību. Lai tajā iestātos, nepieciešams narkologa nosūtījums, tad pacienta maksa ir septiņi eiro dienā. Kopā – 196 eiro. Ja narkologa nosūtījuma nav, izmaksas jāsedz pašam, un tad tās ir krietni lielākas
– vairāk nekā divi tūkstoši eiro,” stāsta A. Gira. Vērts pieminēt – ja pacients pieder no pacientu iemaksas atbrīvotai kategorijai, piemēram, trūcīga persona, tad nav jāmaksā. Latvijā programmu var iziet divās vietās – Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā un slimnīcā “Ģintermuiža”. Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā atbalsta pasākumus bezdarbniekiem ar atkarības problēmām, tostarp arī Minesotas 12 soļu programmu vai emocionālā stresa terapiju (kodēšana). Bezdarbniekiem nodrošina transporta pakalpojumu vai transporta izmaksu segšanu nokļūšanai līdz ārstniecības iestādei un atpakaļ.

Veiksmes stāsts

Kāds ir rezultāts? “Viss atkarīgs no paša cilvēka un viņa vēlmes uzvarēt atkarību. Ir ļoti labi prakses gadījumi. Piemēram, vīrietis, kuram bija alkohola atkarība vairāku gadu garumā ar diagnozi, nonāca dziļā “bedrē”, no kuras bija grūti tikt ārā. Viņš saprata, ka šī ir problēma, kas sagrauj viņa dzīvi, un piekrita dalībai Minesotas programmā, kas palīdzēja. Alūksnē viņš atgriezās pavisam cits cilvēks. Nācās gan mainīt dzīves vietu, jo speciālisti neiesaka atgriezties tajā pašā vidē. Viņš to izdarīja un sāka jaunu dzīvi. Atrada darbu, pievērsās bērna audzināšanai, un nu jau ir uzsācis privātbiznesu. Tas ir piemērs, kas varētu iedvesmot visus, kuri vēlas mainīt savu problemātisko uzvedību,” pieredzē dalās A. Gira.

Iepriekš pieminētais vārds “bedre” speciālistu aprindās ir bieži izmantots. Bedre ir nespēja atzīt kontroles zaudēšanu, neņemot vērā realitāti, raksturīga atkarīgo domāšanai. “Mēdz teikt, ka jāļauj cilvēkam nolaisties līdz bedres dibenam, jo, ja nekas cits, tad varbūt tas palīdzēs viņam apstāties. Atkarības dabiski noved bedres dibenā, ja neviens neiejaucas. Taču atkarīga cilvēka tuvumā esošie mēdz un var, labu nodomu vadīti, novērst nepatīkamus pārdzīvojumus vai negatīvās sekas, ko rada apreibinošo vielu lietošana un atkarību izraisoši procesi. Piemēram, darba zaudēšanas draudus, paģiras, kritienus un zilumus, draudus nonākt cietumā. Cilvēkus, kuri pasargā atkarīgu cilvēku no nepatīkamām sekām, mēdz dēvēt par atkarības veicinātājiem. Tiek kavēta atkarīgas personas izpratnes maiņa par lielākām un mazākām ciešanām, un tas at-
ļauj turpināt aktīvo atkarību. Īsta atveseļošanās no tās ir kas vairāk nekā tikai atturības ievērošana. Tas nozīmē, ka jāatsakās no patoloģiska domāšanas veida un jāpieņem veselīgs dzīvesveids,” norāda A. Gira.

Dažādas iespējas

Palīdzēt pārvarēt atkarību var arī nevalstiskās organizācijas, piemēram, “Brāļu nams”, “Betlēmes žēlsirdības māja”. Izmantojot biedrību piedāvājumu, reizēm gan jārēķinās ar to, ka pēc saņemtā pakalpojuma, daļa ienākumu visu turpmāko dzīvi būs jāziedo šai organizācijai. Palīdzēt var arī pašpalīdzības grupas, piemēram, anonīmie alkoholiķi, anonīmie narkomāni, anonīmie spēlmaņi un citas. Galvenais darbības veids ir grupu sapulces, kurās atkarīgie dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu savu kopējo problēmu un palīdzētu citiem atveseļoties. Vienīgā prasība piederībai ir vēlēšanās pārtraukt atkarību izraisījušās vielas lietošanu vai procesa veikšanu. Nav dalības maksas, anonīmās kustības uztur sevi pašas no saviem ziedojumiem. Nav arī saistītas ar sektām, konfesijām, politiku, organizācijām vai iestādēm. “Alūksnē šobrīd nav aktīvās anonīmo alkoholiķu grupas. Pirms kovida laika tāda bija,” stāsta A. Gira. Retāk izmanto “kodēšanu” ar hipnozi vai netradicionālās medicīnas palīdzību.

Svarīgi pašam cilvēkam saprast, ka atkarība ir problēma, un tikai tad var būt veiksmīgs problēmas risinājums. “Reizēm cilvēks atnāk uz konsultāciju un stāsta, ka vēlas pārvarēt alkohola atkarību. Tomēr, jo vairāk ar viņu runājam, jo vairāk saprotam, ka tie ir tikai vārdi, bet patiesībā viņš nevēlas neko darīt, lai mainītu savu dzīvesveidu. Vidēji ar vienu klientu darbs ilgst pusgadu, līdz ir kāds pozitīvs rezultāts. Reizēm tāda nav vispār. Te nenotiek burvestības un, pavicinot burvju nūjiņu, atkarība nav izārstēta,” stāsta A. Gira.

Sāk jau jaunieši

Sociālo lietu pārvaldes redzeslokā nonākuši arī jaunieši, kuri lieto atkarību izraisošas vielas. Jaunieši ir tā sabiedrības daļa, ar kuru aktīvi strādājot, runājot un stāstot par iespējamajām sekām, var novērst atkarības rašanos. “Alūksnē nav tik smagu gadījumu, kāds nupat notika Ogrē – pārdozējot narkotikas, mira pusaudzis. Tomēr vielas lieto arī pie mums, un tam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība. Alūksnē konstatēts gadījums, kad jaunietis lietoja radinieka medikamentus, kuru sastāvā bija narkotiskas vielas. Viņš bija izpētījis zāļu sastāvu un atradis vielu, lai apreibinātos. Tie bija recepšu medikamenti,” stāsta A. Gira. Sociālā darbiniece darbam ar ģimeni un bērniem Irita Paegle papildina, ka pie Sociālo lietu pārvaldes durvīm neklauvē nedz vecāki, nedz paši jaunieši un neprasa palīdzību. Ziņojumus par vielu lietošanu saņem no policijas, arī administratīvās komisijas. “Statistika ir bēdīga. Nepilngadīgu jauniešu vidū iecienīta dažādu apreibinošu vielu lietošana. Pēc sarunām ar jauniešiem varu secināt, ka viņi ir ļoti labi informēti – zina par vielu kaitīgumu, ietekmi, sekām uz veselību, arī likumus zina,” stāsta I. Paegle. Viņai izveidojusies ļoti laba sadarbība ar ģimenes ārstiem, kuri arī aktīvi līdzdarbojas, lai atkarība jaunieša dzīvē neienāktu uz palikšanu. “Tiklīdz ārsts uzzina par kādu vielu lietošanu, veic pārrunas, stāsta par to graujošo ietekmi uz veselību, un tas nostrādā,” atklāj I. Paegle.

Nevēlas runāt

Reizēm pietiek ar vienu sarunu, lai jaunietis vairs nevēlētos atkārtoti lietot kaitīgās vielas, bet ir jaunieši, par kuriem Sociālo lietu pārvalde saņem ziņojumus atkal un atkal.

Diemžēl ir pilngadību nesasnieguši jaunieši ar diagnozi – atkarība. “Lai tādu būtu pēc iespējas mazāk, ļoti svarīgs preventīvais darbs. Lai maksimāli paildzinātu laiku, kurā viņi nelieto atkarību izraisošas vielas. Darbs ar jauniešiem ir nedaudz savādāks. Jāspēj izveidot uzticēšanās kontakts. Reizēm paiet ilgs laiks, pat divi mēneši, lai dzirdētu vairāk par vienkāršu “labdien” un “labi”. Tādēļ nesūtām jauniešus pie vairākiem speciālistiem, bet ar viņu strādā viens darbinieks. Manā praksē bijuši jaunieši, kuri tā arī pasaka, ka sadarbosies tikai ar mani. Ja būs cits sociālais darbinieks, viņu vairāk te neredzēsim,” stāsta I. Paegle. Nevēlēšanās runāt gan esot raksturīga arī pieaugušajiem, teic A. Gira. “Ir reizes, kad runāju tikai es, bet no klienta nesaņemu nekādas atbildes. Ja runāt negribas, ir citas metodes, kā noskaidrot situāciju, piemēram, lūdzot aizpildīt anketu. Atkarīgie cilvēki ir ļoti labi manipulatori un zina, ko no viņa grib dzirdēt un kādu uzvedību redzēt,” stāsta A. Gira.

Trūkst anonimitātes

Dzīvojam mazpilsētā, un ir ļoti grūti atkarību problēmu risināt, saglabājot anonimitāti. “Sociālais darbinieks neatklās informāciju, bet gaitenī var satikt citu klientu, kurš nācis risināt kādu sadzīvisku problēmu. Tas nav labi, tādēļ pieļauju, ka ir reizes, kad cilvēks izvēlas labāk nenākt un neko nedarīt. Pozitīvi, ka kovida laikā iemācījāmies komunicēt attālināti, piemēram, ikviens interesents var pievienoties anonīmo alkoholiķu grupai, piemēram, “WhatsApp” lietotnē, un mazpilsētā par to neviens nezinās. Baidās no konfidencialitātes trūkuma. Mūsdienu tehnoloģijas dod daudz iespēju, taču nes līdzi arī postu. Par to vēl pie mums runā maz, taču ir arī atkarība no interneta, sociālo tīklu lietošanas. Šo atkarības veidu ir grūti pamanīt, cilvēks ir savā vidē un dara sev saistošas lietas. Vecākiem jāatceras, ka viņi ir piemēri saviem bērniem un bērni dara to, ko vecāki. Jā, viedtālrunis šobrīd ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, bet kurā brīdī tā ir par daudz? Robeža ir ļoti trausla,” secina A. Gira.

Kur meklēt palīdzību?

• Alkohola atkarīgo atbalsta tālrunis 27333523 un e-pasts aa@aa.org.lv

• Azartspēļu atkarīgo un līdzatkarīgo atbalsta tālrunis 29323202

• Narkotiku atkarīgo atbalsta tālrunis 28291992, e-pasts na-latvija@na-latvija.lv

• Smēķēšanas atmešanas konsultatīvais tālrunis 67037333

• Krīžu un komunikāciju centra “Skalbes” diennakts krīzes tālrunis 67222922, 27722292

• Diennakts uzticības tālrunis nepilngadīgajiem 116111, e-pasts uzticibaspasts116111@bti.gov.lv

Alkohols un azartspēles
Ilze Mize, Smiltenes novada Sociālā dienesta Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu nodaļas vadītāja:
“Pamatproblēmas ir divas – alkohols un azartspēles. Alkoholismu var pamanīt no skata vien, bet azartspēļu atkarību atklājam, risinot citas cilvēka dzīves problēmas. Piemēram, iesniedzot konta pārskatu maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusa iegūšanai, redzam naudas plūsmu un to, kā nauda tērēta. Problēmas pamana arī darbinieki, kuri strādā ar ģimenēm un bērniem. Sarunu laikā atklājās, ka, piemēram, tētis spēlē azartspēles un naudu mājās nenes. Neviens azartspēļu atkarīgais pats palīdzību pie mums nemeklē. Lielākoties atkarīgie paši nespēj saskatīt problēmu un neatzīst to.
Ar atkarīgajiem veicam individuālas sarunas, labs rīks ir arī anonīmo alkoholiķu sapulces. Smiltenē tādas notika, šobrīd gan ir neliels pārtraukums un sapulces nenotiek, bet būtu vērtīgi tās atsākt. Jāteic gan, ka dalībnieku sapulcēs nebija daudz, tomēr katra uzvarēta cīņa ir svarīga. Alkohols ir postošs – izjauc ģimenes un pazudina cilvēku. Reizēm motivācija pārtraukt lietot alkoholu ir draudi noņemt bērnus. Alkoholisms ir problēma visā Latvijā, un tā jārisina valstiskā līmenī. Pašvaldības vienas pašas to nevar atrisināt. Smiltenes novada Sociālajā dienestā diemžēl nav darbinieka, kurš strādātu tieši ar atkarīgām personām. Plānojam šo pakalpojumu pirkt jeb nodrošināt ārpakalpojumā. Būtu vērtīgi alkohola problēmu risināt arī pagastos, ne tikai Smiltenes pilsētā. Darbinieks, kurš strādā ar ģimenēm un bērniem, vērsis uzmanību, ka ģimenēs ir problēmas ar alkoholu, tostarp bijušā Apes novada pagastos. Viena no iespējām būtu šo darbinieku pievest klāt. Nevar nedarīt neko. Ir pozitīvie stāsti – zināmi cilvēki, kuriem izdevās izķepuroties no atkarības sloga, diemžēl kāds cits pat pēc vairākkārtīgas Minesotas programmas iziešanas, no alkohola netiek vaļā. Reizēm cilvēks mēnesi spēj noturēties, bet pēc tam, atgriežoties ierastajā vidē, atgriežas arī ierastā alkohola lietošana. Jāgrib pašam cilvēkam. Ja to liek kāds cits, tad rezultāta nav.”

Iedrošina dzīvot skaidrā
Irēna Kuzmina, “Anonīmo Alkoholiķu” biroja vadītāja:
“”Anonīmie Alkoholiķi” ir vīriešu un sieviešu sadraudzība, kurā viņi dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu savu kopējo problēmu un palīdzētu citiem atveseļoties no alkoholisma. Vienīgā prasība piederībai ir vēlēšanās atmest dzeršanu. Nav ne iestāšanās, ne dalības maksas, nav saistības ar sektām, konfesijām, politiku, organizācijām vai iestādēm. Galvenais mērķis ir palikt skaidrā un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem alkoholiķiem.
Diemžēl Alūksnē klātienes anonīmo alkoholiķu grupa nav izveidojusies, taču ir iespējams pieslēgties online grupām. Katru dienu pulksten no 19.00 līdz 21.00 notiek grupas “Maratons onlainā” sapulces tiešsaistē, un tām var pieslēgties ikviens. Mājaslapā “aa.org.lv” var atrast visu informāciju par tiešsaistes iespējām. Vērtīgs ir jebkurš mēģinājums mainīt savas dzīves kvalitāti, un nav nozīmes, vai tas notiek attālināti vai klātienē. Pandēmijas laikā, kad tikšanās klātienē aizliedza vai ierobežoja, nostabilizējās anonīmo alkoholiķu grupas tiešsaistē, un ir cilvēki, kuri savu skaidrību ieguvuši tieši šajā laikā, attālināti piedaloties sapulcēs.
Vai ir iespēja, ka Alūksnē varētu būt klātienes grupa? Klātienes grupas neorganizē “no augšas”. Jebkurš alkoholiķis, kuram ir vēlēšanās atveseļoties ar 12 soļu programmu, var nodibināt anonīmo alkoholiķu grupu. Vajag tikai atrast otru, kam ir tāda pati problēma. Sadraudzība tikai atbalsta šādas iniciatīvas (informatīvi, ar literatūru, apmeklējot jaunizveidotas grupas). Piezvanot uz informatīvo tālruni 27333523, ir iespēja aprunāties ar alkoholiķi – anonīmo alkoholiķu biedru, kurš jau atveseļojas ar 12 soļu programmas palīdzību un, iespējams, iedrošina pievienoties un mācīties dzīvot skaidrā.
Cik cilvēkiem izdevies palīdzēt, nevaram pateikt. Statistikas datu nav, jo anonimitātes dēļ netiek veikta biedru uzskaite. Palīdzēt var tikai tad, ja alkoholiķis pats pieņēmis lēmumu mainīt savu iepriekšējo dzīvi. Labie piemēri ir jebkura skaidrības jubileja, sākot ar vienu mēnesi skaidrā, ar vienu, diviem, trim, desmit, divdesmit un vairāk gadiem skaidrā. Visilgākā skaidrība Latvijā ir Mārim no Rīgas – 46 gadi.”

Laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” projektu – rakstu sēriju “Sociālais darbs pārmaiņu laikā” līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla “Dzīve bez atkarības – katra paša izvēle” saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.