Bizness ar sociālu mērķi

Sociālā uzņēmējdarbība Latvijā pēdējos gados ievērojami attīstījusies – audzis uzņēmumu skaits, arī pārstāvēto jomu loks ir plašs. Šopavasar Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija organizēja vairākas domnīcas, tostarp “Kā kopā varam stiprināt un attīstīt sociālo uzņēmējdarbību Vidzemē?”. Asociācija apliecina, ka Alūksnes novadā un Apes pusē gan līdz šim neviens sociālais uzņēmums nav izveidojies.

Asociācijas direktore Madara Ūlande skaidro, ka sociālā uzņēmējdarbība ir bizness ar sociālu mērķi. “Ja mēs zinām, ka parastajā uzņēmējdarbībā mērķis ir peļņa uzņēmuma īpašniekiem, tad sociālajā uzņēmējdarbībā prioritāte ir sociālais labums plašākai sabiedrībai vai kādas sociālas problēmas risināšana. Bizness, nauda un peļņa ir kā instrumenti, lai šo misiju sasniegtu. Sociālā uzņēmējdarbība ir gan simtprocentīgs bizness, gan simtprocentīgi – sociālā misija. Tos saliekot kopā, mēs iegūstam sociālo uzņēmējdarbību. Tas ir kā process, kas var norisināties dažādās juridiskajās formās. Uzņēmējs ir tas, kurš dod zivi, pat ne makšķeri, lai zivi noķertu, bet tas, kurš pārveido visu zvejsaimniecības industriju, visu sistēmu tādā veidā, lai visiem, kas tajā iesaistīti, ir kāds ieguvums,” stāsta M. Ūlande.

Plašs darbības diapazons

Tradicionāli mēs vairāk esam dzirdējuši par sociālajiem uzņēmējiem, kuri mēģina risināt darba integrācijas problēmu. “Ir cilvēku grupas, kam darba tirgū iekļauties ir grūtāk, piemēram, cilvēki ar invaliditāti vai ar kādām ekonomiskām vai sociālām problēmām. Sociālais uzņēmums ir tas, kas palīdz radīt viņam piemērotu darbavietu. Tikpat labi sociālās problēmas var būt saistītas ar kādu citu pakalpojumu vai preču ražošanu, mazaizsargātām cilvēku grupām, ar kādu lielāku jautājumu risināšanu, kam varbūt nav konkrētas piesaistītas cilvēku grupas, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka no šīm problēmām cieš lielākā sabiedrības daļa. Tie var būt vides jautājumi, klimata pārmaiņu problēmas, kāds konkrētajā pašvaldībā aktuāls jautājums, piemēram, nesakārtoti ceļi, jauniešu brīvā laika pavadīšanas iespēju trūkums, kādu sociālo pakalpojumu deficīts. Tad sociālais uzņēmējs nāk un saka: “Hei, es esmu gatavs to risināt ar biznesa instrumentiem!” skaidro speciāliste.

SIA ar īpašu statusu

Ir dažādas juridiskās formas un ietvari, kā darbojas sociālais uzņēmums. “Nav viena ideālā veida, taču ir svarīgi uzņēmumus definēt un identificēt, lai saprastu, ko tie dara, lai valsts un pašvaldība var sadarboties, un, lai to atpazīst arī patērētāji un klienti, apzinoties, ka kaut ko pērk no sociālā uzņēmuma un pirkumam ir pievienotā vērtība,” stāsta M. Ūlande. Latvijā tā ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA) ar noteiktu statusu, taču kā process var notikt arī citās juridiskajās formās, piemēram, sociālais uzņēmējs var būt pašnodarbinātais, tā var būt nevalstiskā organizācija, uzņēmējdarbība var izpausties projekta veidā, taču ar nosacījumiem.

Sociālos uzņēmumus bieži vien salīdzina gan ar biedrībām un nodibinājumiem (NVO), gan ar tradicionālajiem uzņēmumiem un nereti arī ar kādām valsts pārvaldes funkcijām, tāpēc svarīgi saprast, kas ir līdzīgais, un kas – atšķirīgais. “Būtiskākā atšķirība – biedrība pēc definīcijas nevar gūt peļņu, savukārt sociālajam uzņēmumam ir jāpelna, jo tas nodrošina izaugsmi. Piemēram, ja jūsu mērķis ir palīdzēt patvēruma meklētājiem iekļauties sabiedrībā, klasisks NVO ceļš būtu piedāvāt dažādas aktivitātes, rīkot kopā pasākumus, iegūt finansējumu no fondiem, lai minēto nodrošinātu bez maksas, savukārt sociālā uzņēmuma ceļš būs vairāk biznesa instrumentos balstīts. Piemēram, kafejnīca, kur nodarbināt patvēruma meklētājus. Lai būtu lielāks sociālais labums. Tā ir atšķirība,” skaidro speciāliste. Tāpat sociālā uzņēmējdarbība nav valsts un pašvaldības sociālās palīdzības aktivitātes, taču abu šo jomu sadarbība var būt ļoti auglīga un viena otru labi papildināt.

Ar ko sākt?

Latvijas sociālās uzņēmējdarbības asociācijas projektu vadītāja Regita Zeiļa skaidro, ka galvenais likums, kas regulē sociālo uzņēmējdarbību Latvijā, ir Sociālā uzņēmuma likums, kas nosaka kritērijus sociālā uzņēmuma statusa iegūšanai, ieguvumus un ierobežojumus. Atbildīgā institūcija ir Labklājības ministrija. To regulē arī Komerclikums tāpat kā jebkuru citu SIA un citi tiesību akti atbilstoši jomai, kurā uzņēmums darbojas.

Jautāta, ar ko sākt, speciāliste iesaka vispirms uzlikt savu ideju uz papīra un saprast – kas jau ir un kas vēl nepieciešams, lai nonāktu līdz brīdim, kad vari savu produktu vai pakalpojumu izmēģināt dzīvē. Tas palīdzēs saprast, kuros virzienos meklēt tālāk atbalstu, palīdzību, biznesa partnerus. Otrkārt, ieteikums ir izpētīt visas valsts un pašvaldības uzņēmējdarbības atbalsta iespējas, kas jau šobrīd pastāv. Vērts pieteikties vizītē pie vietējā pašvaldības uzņēmējdarbības atbalsta konsultanta, kurš palīdzēs saprast konkrētās pašvaldības atbalsta instrumentus. Trešais ir ieteikums vērsties Latvijas sociālās uzņēmējdarbības asociācijā, kur, uzklausot ideju, būs iespējams sniegt konkrētākus padomus.

Alūksnes pusē nav

Padomus var dot arī lauku partnerības organizācijas, piemēram, biedrība “Alūksnes lauku partnerība”, kuras viens no mērķiem ir veicināt iedzīvotāju un vietējo kopienu iniciatīvu, kas vērsta uz dzīves kvalitātes uzlabošanos un vides attīstību. Biedrības valdes priekšsēdētāja Santa Harjo – Ozoliņa gan atzīst – Alūksnes novadā līdz šim idejas par sociālo uzņēmumu attīstību nav iesniegtas. “Ir bijušas sarunas tikai ar vienu potenciālo sociālās uzņēmējdarbības veicēju, kas šādu darbību apsvēra nākotnē. Kliente bija iepriekš strādājusi sociālās aprūpes sfērā un viņai bija plāns sociālos pakalpojumus attīstīt kā sociālo uzņēmējdarbību. Man pagaidām nav informācijas, vai šīs idejas īstenošana turpināsies vai ne,” stāsta S. Harjo – Ozoliņa.

Lūgta vērtēt, kāpēc mūspusē šāds uzņēmējdarbības veids neattīstās, S. Harjo – Ozoliņa pieļauj arī informācijas trūkumu. “Te aktīvi jāstrādā iestādēm, kas konsultē par iespējamiem uzņēmējdarbības modeļiem, jāstāsta, ka arī šāda forma ir iespējama, ko tā dod. Taču, ņemot vērā, ka sociālajiem uzņēmumiem pēc likuma dzīve neatšķiras un ir pat sarežģītāka nekā tradicionālajiem uzņēmumiem, pietrūkst motivācijas ar to nodarboties. Piemēram, nosacījums, kā tie drīkst izmantot savu peļņu. Citādi nekādu taustāmu ieguvumu pašam veicējam nav. Sociālās uzņēmējdarbības pirmsākumos Latvijā šiem uzņēmumiem bija finansējums,” vērtē S. Harjo – Ozoliņa. Jautāta, kas interesentus varētu motivēt, viņa saka – “brīnišķīgākais scenārijs ir nodokļu atlaides.” Mūspusē kā sociālo uzņēmējdarbību viņa saskata dzīvnieku aizsardzības jomu un sociālās aprūpes pakalpojumus.

Sociālā uzņēmējdarbība tagad ir vaļasprieks
Linda Bumbiere, sociālā uzņēmuma “#radīts adot” pārstāve:
“Sociālo uzņēmumu kopā ar vīru Induli divatā mēģinājām dibināt 2019. gadā, iegādājāmies adāmmašīnu un plānojām adīt un saražoto pārdot, tādējādi nodarbinot cilvēkus ar redzes traucējumiem. Pieredze nav veiksmīga, un no šodienas skatpunkta vērtējot, tas varbūt bija zināšanu un pieredzes trūkums, Tas nebija ienesīgākais pasākums, jo atdevei bija sezonāls raksturs. Piemēram, uz valsts svētkiem vai Ziemassvētkos varējām iztirgot šalles ar tautiskiem rakstiem, varbūt kaut ko tematisku arī citos gadskārtu svētkos, bet tas arī viss. Šādas produkcijas pietiek – ir gan Ķīnas, gan, protams, arī vietējo mājražotāju daudzpusīgs piedāvājums, ar ko neprofesionāļiem grūti konkurēt. Esam secinājuši – tas nav veids, kā pietiekami nopelnīt iztikai. Vienīgi esam pateicīgi par pieredzi, ko guvām sociālās uzņēmējdarbības apmācībās, kurās piedalījāmies, piesakot savu ideju konkursā. Līdz ar to šī niša mums palikusi kā vaļasprieks. Ja tagad gribētu, varētu atsākt, taču vairs nav tādas nepieciešamības. Tagad man ir algots darbs un, protams, cilvēks izvēlas stabilus, prognozējamus ienākumus. Manuprāt, veiksmīgs sociālās uzņēmējdarbības piemērs ir “Cerību spārni” Siguldā. Tagad jau trīs gadus vairs nedzīvoju Alūksnes novadā, neizmantots resurss ar potenciālu ir zeme, neapstrādātās platības, kas aizaug. Varētu audzēt produkciju gan savām vajadzībām, gan pārdošanai.”

Laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” projektu – rakstu sēriju “Sociālais darbs pārmaiņu laikā” līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla “Bizness ar sociālu mērķi” saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.