Piesārņotājs maksā jeb kas mainīsies pēc tekstila ražotāju atbildības sistēmas ieviešanas

Ražotāju paplašinātā atbildība jeb ražotāju atbildības sistēma kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām ir kļuvusi par plaši pieņemtu vides politikas principu arvien vairāk valstīs. Latvijā darbojas vairākas ražotāju atbildības sistēmas, piemēram, iepakojumam, vienreizlietojamiem traukiem, elektrotehnikai, riepām, akumulatoriem, baterijām, tabakas izstrādājumiem, un šā gada 1. jūlijā tā stāsies spēkā arī tekstila izstrādājumiem.

Kopumā ražotāju atbildības sistēma ir svarīgs instruments, lai veicinātu gan patērētāju aizsardzību, gan dabai draudzīgāku un pārstrādājamu produktu ražošanu. Turklāt šis ir veids, kā dažādi uzņēmumi var uzņemties atbildību par pašu ražoto produktu ietekmi uz vidi.

Kas ir ražotāju atbildības sistēma?

Ražotāju atbildības sistēmas mērķis ir panākt, lai uzņēmēji būtu atbildīgi par produktu ietekmi uz vidi visā to ķēdē, sākot ar dizainu un beidzot ar posmu pēc produkta patēriņa. Tāpat šī sistēma samazina slogu pašvaldībām un nodokļu maksātājiem par nolietoto produktu apsaimniekošanu, samazina poligonos noglabāto atkritumu daudzumu un palielina pārstrādes tempus.

Vienkārši runājot, komersanti maksā par to, ka pie patērētajiem nonāk produkti, piemēram, plastmasas iepakojums, kas piesārņo vidi. Attiecīgi ražotājam ir finanšu atbildība atbalstīt dalītās atkritumu šķirošanas infrastruktūras izveidi, pēc tam – šo atkritumu savākšanu un pārstrādi. Īsumā – piesārņotājs maksā par to, kas notiek ar viņa paša saražotajiem atkritumiem.

Šo finansiālo atbildību par piesārņojumu (saražotu vai ievestu) komersants Latvijā var uzņemties, maksājot dabas resursu nodokli vai noslēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu, piemēram, “Zaļā josta”, kas parūpēsies par konkrētā materiāla atbilstošu apsaimniekošanu. Šādos gadījumos komersants tiek atbrīvots no dabas resursu nodokļa maksas, taču vienlaikus tiek sasniegti arī vides mērķi.

Arī patērētājam ir būtiska loma šajā sistēmā, jo tiek nodrošināta kvalitatīva atkritumu šķirošana. Pašlaik iedzīvotāji maksā par sadzīves atkritumu un bioloģiski noārdāmo atkritumu izvešanu. Ja atkritumi ir sašķiroti pareizi, stikls un vieglais iepakojums tiek izvests bez maksas, bet tekstilu var bez maksas izmest tam paredzētajos publiskajos konteineros.

Kā strādā ražotāju atbildības sistēma?

Dažādām ražotāju atbildības sistēmām darbības nianses var atšķirties, bet princips ir līdzīgs. Varam apskatīt piemēru tam, kā strādā ražotāju atbildības sistēma, caur komersanta SIA “BALTICFLOC” praksi, kas ražo siltumizolācijas materiālus, iepako tos maisos un pārdod Latvijā.

Ražotāju atbildības sistēma, pirmkārt, motivē šo uzņēmumu izstrādāt iepakojumu, kas satur mazāk plastmasas, ko ir vieglāk pārstrādāt vai kas jau ir izgatavots no pārstrādāta materiāla. Otrkārt, “BALTICFLOC” ir jāuzskaita katras saražotās vienības iepakojums, kas pārdots Latvijā. Tā par katru tirgū laisto iepakojuma kilogramu “BALTICFLOC” būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis. Taču likums paredz alternatīvu.

“BALTICFLOC” ir noslēdzis līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu “Zaļā josta”, kas nodrošina to, ka maiss, kurā bija iepakoti siltumizolācijas materiāli, tiek pārstrādāts, nevis nonāk noglabāšanai poligonā. “BALTICFLOC” katru ceturksni informē “Zaļo jostu” par tirgū laisto iepakojuma daudzumu un maksā noteiktu pakalpojuma maksu, kuru “Zaļā josta” iegulda dalīti šķiroto atkritumu infrastruktūras izveidē, proti, lai patērētājiem būtu pieejami atkritumu konteineri izlietotajam iepakojumam. Tāpat “Zaļā josta” sadarbībā ar kādu no atkritumu apsaimniekotājiem nodrošina, ka šie dalīti šķirotie atkritumi tiek savākti un pārstrādāti. Vienlaikus ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumi ir atbildīgi arī par sabiedrības izglītošanu.

Latvijā ražotāju atbildības sistēmas īstenošanu kontrolē Valsts vides dienests. Attiecīgi “Zaļā josta” sniedz atskaites Valsts vides dienestam par to iepakojuma daudzumu, ko tirgū laidis “BALTICFLOC” un kas ir savākts un nodots pārstrādei. Savukārt “BALTICFLOC” ir atbrīvots no dabas resursu nodokļa maksāšanas, jo tas līdzfinansē šķirošanu un pārstrādi caur ražotāju atbildības sistēmu.

Ražotāju atbildības sistēma tekstila izstrādājumiem

Atbilstoši Eiropas Komisijas datiem ik gadu Eiropas Savienībā tiek izmests ap 12,6 miljoniem tonnu tekstila. Šai nozarei ir ceturtā augtākā ietekme uz vides un klimata pārmaiņām, ko pārspēj tikai pārtikas ražošana, būvniecība un transports. Turklāt pēdējos gados “ātrā mode” turpina izvērsties plašumā, kas veicina saražoto tekstila izstrādājumu daudzuma pieaugumu un vienlaikus arī to lietošanas mūža saīsināšanu. Tā visa rezultātā arvien vairāk tekstila nonāk poligonos.

Piemēram, pērn atkritumu apsaimniekotājs “CleanR” no aptuveni 200 tekstila konteineru savāca vairāk nekā 550 tonnu tekstila, taču tā ir ļoti maza daļa no tā, kas nonāk Latvijas tirgū. Arī Eiropas Savienības dati liecina, ka tekstila šķirošana kopienas valstīs notiek lēni, proti, pašreiz tiek savākti aptuveni 22 % tekstila.

Ņemot vērā tekstila problemātiku, arvien vairāk Eiropas Savienības valstu ievieš tekstila ražotāju atbildības sistēmu. Latvijā tā stāsies spēkā šā gada 1. jūlijā. Šī sistēma paredz, ka ražotājiem, tirgotājiem un importētājiem būs jāmaksā dabas resursu nodoklis – 0,50 eiro par vienu tirgū laistā tekstila izstrādājuma kilogramu. Lai uzņēmums būtu atbrīvots no šīs maksas, tam jāiesaistās tekstila atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, piemēram, slēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu “Zaļā josta”, kas veido, uztur un nodrošina tekstila savākšanas sistēmu, tai skaitā infrastruktūru, kā arī veic vides izglītības aktivitātes.

Tekstila ražotāji, importētāji vai tirgotāji, iesaistoties tekstila ražošanas atbildības sistēmā, varēs gan ietaupīt finanšu līdzekļus, gan līdzfinansēt tekstila apsaimniekošanas un vides izglītības pasākumus, vienlaikus palīdzot mazināt kopējo poligonos noglabāto atkritumu apjomu.

Kas mainīsies pēc 1. jūlija?

Latvijā līdz 2023. gada 1. janvārim bija jāizveido dalītas savākšanas sistēma tekstila materiāliem. Realitātē tas nozīmē, ka ir izvietoti konteineri tekstila šķirošanai un atkritumu apsaimniekotāji īstenoja sabiedrības izglītošanas aktivitātes. Tomēr lielākā daļa tekstila arvien nonāk poligonā. Vēl ir diezgan liels darbs priekšā, gan paplašinot konteineru tīklu, gan mainot sabiedrības ieradumus.

Svarīgs nosacījums tekstila maksimālai atgriešanai apritē ir infrastruktūrai. Paredzams, ka līdz ar tekstila ražotāju atbildības sistēmas ieviešanu arī infrastruktūra būs daudz pieejamāka, kas nozīmē, ka šķirot un atbilstoši izmest apģērbu, apavus, dvieļus, palagus u.tml. būs vēl ērtāk.

Tekstila konteinera uzstādīšana un tā satura izvešana tiek nodrošināta bez maksas. Lai tie kļūtu vēl pieejamāki, iedzīvotāji tiek aicināti vērsties pie sava atkritumu apsaimniekotāja ar lūgumu tos uzstādīt.

Piemēram, “Zaļā josta” gatavo uzstādīt tekstila konteinerus ne tikai publiskās vietās, bet arī juridisku personu teritorijā, pielāgojot tos katra uzņēmuma vajadzībām. Proti, var uzstādīt kartona kasti nelielām telpām vai nelielam tekstila apjomam, speciāli marķētu plastmasas konteineru izvietošanai uzņēmuma teritorijā vai arī uzstādīt lielo metāla konteineru blakus ēkai.

Ko drīkst izmest tekstila konteinerā?

Tekstila konteinerā drīkst izmest visu veidu tīru un tālākai lietošanai derīgu tekstilu, piemēram, apģērbu, apavus, mājas tekstilu, tai skaitā aizkarus, gultasveļu, palagus, dvieļus, galdautus u.c.

Nododamajam tekstilam jābūt labā stāvoklī, drēbēm un apaviem jābūt tīriem, sausiem, bez pelējuma pazīmēm, nesaplēstiem un derīgiem kādam citam. Ir pieļaujams tekstils arī ar kādu mazu traipu vai nelielu caurumu, ko var viegli izlabot.

Pirms ievietošanas konteinerā būtiski pārliecināties, ka tekstila izstrādājumi nav bijuši saskarē ar ķīmiskām vielām, piemēram, motoreļļu vai sadzīves ķīmiju. Nesot tekstilu uz konteineru, svarīgi, lai tas nesaskaras ar mitrumu, tādēļ tas jāieliek plastmasas maisiņā un maisiņš jāaizsien. Tas palīdzēs tekstilu saglabāt sausu un tīru arī konteinera tukšošanas un tālākās transportēšanas laikā.

Šķirošanas konteineros nodotie izstrādājumi nedrīkst būt saplēsti, arī tekstila auduma atgriezumiem labāk atrast citu pielietojumu. Konteineros nedrīkst ievietot arī, piemēram, plastmasas slēpju zābakus, mīkstās rotaļlietas u.tml.

Autors: “Zaļās jostas” tirdzniecības vadītājs Mārtiņš Eglīte

Izvēlas videi draudzīgu apģērba ražošanu

Mazajā Alūksnē ir pašiem savs apģērbu ražotājs SIA “Linden”, ko veidojuši uzņēmēji ar ievērojamu mazumtirdzniecības pieredzi. Uzņēmums nodarbojas ar sieviešu un vīriešu apģērbu tirdzniecību veikalos “Branchess” un nu jau sešus gadus paši ražo arī lielu daļu no veikalos piedāvātā sieviešu apģērba, kas atpazīstams ar vārdu “Eliza”. “Branchess” tīklā ir seši veikali – Alūksnē, Valmierā, Rīgā, Ventspilī un Liepājā, darbojas arī divi internetveikali. Ja mājsaimniecībām ar tekstila šķirošanu vēl nevedas gludi, uzņēmumā, kura darbs saistīts ar tekstilizstrādājumiem, tekstila šķirošanas sistēma ir izveidota un darbojas.

SIA “Linden” valdes locekle Krista Kučika – Zariņa stāsta, ka uzņēmumam ir svarīgi rūpēties gan par videi draudzīgu ražošanas procesu, gan par ražošanas blakusproduktu utilizāciju. “Cenšamies maksimāli darboties pēc “zero waste” principiem un izvēlamies videi draudzīgu izejmateriālu, piemēram, auduma apdrukām lietojam uz ūdens bāzes gatavotu eko-draudzīgu tinti, procesos, kur tas iespējams, izvēlamies otrreizēji pārstrādātu papīru. Ražošanu plānojam tā, lai būtu maksimāli maz tekstila pārpalikumu, uzņēmuma teritorijā esam izvietojuši atkritumu šķirošanas konteinerus un šķirojam atkritumus,” stāsta uzņēmuma pārstāve. Taču ne tikai. Lai audumu atgriezumi pēc iespējas mazāk nonāktu atkritumu poligonā un tos varētu izmantot lietderīgi, daļa tiek nodota rokdarbniekiem. K. Kučika – Zariņa zina stāstīt, ka no tiem prasmīgas rokas izgatavo paklājus, rotaļlietas un citu.

Savukārt gatavo apģērbu tekstila atkritumu uzņēmumā ir ļoti maz. “Norakstītos, bet lietošanai atbilstošos apģērbu gabalus nododam labdarībai, tāpēc līdz šim nav bijusi nepieciešamība ieviest atsevišķus tekstila konteinerus, jo tajos var likt tikai tīras, nesaplēstas apģērba vienības, nevis audumu atgriezumus. No šī gada 1. jūlija, ieviešot dabas resursu nodokli tekstilražotājiem, šī situācija visticamāk mainīsies. Šobrīd vēl iepazīstamies ar jaunajiem noteikumiem, taču skaidrs, ka jāizvēlas viens no diviem variantiem: maksāt nodokli, kas būs 0,5 eiro par katru saražotās produkcijas kilogramu, vai – noslēgt līgumu ar kādu apsaimniekotāju, kas savāks tekstilatkritumus un parūpēsies par to tālāku atbildīgu pārstrādi,” saka uzņēmuma pārstāve. Redzot, kādā apjomā pieaug ātrās modes saražotā un izmestā apģērba daudzums, viņa pieļauj, ka šis būs veids, kā ar to cīnīties, bet pagaidām uzņēmēju vēl māc šaubas, kā tas darbosies dzīvē. Uzņēmēja uzskata, ka jaunā nodokļa politika vairāk ietekmēs mazos ražotājus, nevis ātrās modes “gigantus”. “Manuprāt, būtu vairāk jāizglīto patērētājs, lai rastos izpratne par to, ka var izvēlēties labas kvalitātes apģērbu un lietas, kas būs ilgtspējīgas, kalpos vairākas sezonas, un šādā veidā rūpēties par vidi. Tāpat pircējs jārosina ievērot apģērba kopšanas noteikumus, pagarinot tā kalpošanas mūžu. Notrūkušas pogas var piešūt atpakaļ un izirušas vīles sašūt, nevis uzreiz izmest un pirkt jaunu vietā. Un, ja tiešām ir pienācis laiks no apģērba atvadīties, jāmācās, kā to izdarīt dabai draudzīgā veidā. Savukārt politikas veidotājiem svarīgi padarīt šos veidus visiem pieejamus, jo ne visur ir brīvi pieejami tekstila šķirošanas konteineri (un ne tikai tekstila). Joprojām daļai sabiedrības nav skaidrības par to, ko tajos drīkst un ko nedrīkst mest. Vēl ir garš ceļš ejams,” uzskata K. Kučika – Zariņa, paužot cerību, ka pamazām cilvēki kļūs apzinīgāki un vairāk pievērsīsies resursu taupīšanai un šķirošanai.

Sandra Apine