Stāsts turpinājumos. 1. Ziemassvētki šogad nāca tik gausi, ka daudzās ģimenēs bērni sāka pat šaubīties, vai tie vispār atnāks.
Stāsts turpinājumos. 1.
Ziemassvētki šogad nāca tik gausi, ka daudzās ģimenēs bērni sāka pat šaubīties, vai tie vispār atnāks. Sniegs nesniga un nesniga, un kas tad tie Latvijā par Ziemassvētkiem bez sniega? Nevar taču tā būt, ka sniega svētkos nebūs? Var nebūt mājās svētku eglītes, pīrāgu un dāvanu, bet sniegam uz svētkiem vienalga jābūt. Tas ir tikpat kā balts galdauts uz svētku galda. Bērni vai katru dienu par to vien runāja, tomēr katru rītu, loga aizkarus atvelkot, gaidīja vilšanās: zaļā zālīte nelielajā dārziņā, likās, ar katru dienu stiepās garāka un garāka. Zīlītes slinki knābāja balkonā uzkārto speķi, bet no jumta pilēja lietus lāses kā asaras. Ziemassvētku vecītis ar dāvanām atbrauc allažiņ pa sniegu, siltās drēbēs saģērbies. Vai varēja paredzēt, kā vecītis ieradīsies šogad? Protams, šaubu nebija – viņš vienalga ieradīsies. Tad bērniem būs jāatskaita mācītie dzejolīši un pienāksies saldumu paciņas, būs rotaļas. Zariņu ģimenē svētku gaidīšanas prieks šogad bija tāds kā noplacis ne tikai sniega trūkuma dēļ: arī mamma vai ik dienas skandināja, ka viņiem mājās svētku šogad nebūs, jo tētis ir projām ārzemēs peļņā, naudiņas mājās ir maz, un galu galā viņai nav garastāvokļa svētkus rīkot. Aiziešot tikai uz bērnu eglīti un nekādu mājas svinēšanu viņa netaisīšot, televīzijā rādīšot Ziemassvētkus, un neko labāku par televizoru jau neviens vēl neesot izgudrojis.
Jā! Kalendārā ar sarkanu krāsu ir atzīmētas svētku dienas, bet tos rīkot ir katra paša darīšana. Lai mamma teiktu ko teikdama, visiem trim bērniem: Jancim, Valdiņam un Antriņai pērnie Ziemassvētki bija tā kā piemirsušies, jo tētis pirms svētkiem aizbrauca un Ziemassvētku vecītis tā arī viņu mājās neieradās. Gads ir bijis tik garš! Antriņa vispār pērngad bija knīpa, trīs gadus veca un tāpēc neko par Ziemassvētku vecīti, dāvanām un saldumiem nevarēja atcerēties, jo bērnudārzā pērngad vēl negāja un atmiņā bija iespiedusies tikai lielā kultūras nama egle, pie kuras viņa tā nobijās no Ziemassvētku vecīša bārdas un lielā deguna, ka aizmirsa pat savu dzejolīti un sāka raudāt. Valdiņš noskaitīja dziesmiņu arī viņas vietā, un saldumu paciņu meitene dabūja. Tomēr pārbīlis no svētku vecīša bija palicis atmiņā. Tas nebija mīlīgs vecītis!
Abi brāļi gāja jau skolā, tāpēc par svētkiem zināja pietiekami daudz, lai nojaustu patieso Ziemassvētku vecīša izcelšanos, tomēr māsiņai viņi klāstīja to, kam paši bija ilgi ticējuši: galvenais svētku labdaris ir un paliek Ziemassvētku vecītis, kas atbrauc vai nu ziemeļbriežu kamanās no Lapzemes, vai atbrien tepat no nekurienes… Antriņa ticēja skaistajām Ziemassvētku pasakām un no visas sirds šogad gaidīja svētkus ar sarkano mašīnu karavānu… Televizorā vai ik vakaru rādīja vīru sarkanajā mētelī, kas lido arī pa gaisu ziemeļbriežu ragavās, un viss apkārt mirdz un laistās. Šogad viņa no vecīša nebaidīsies. Tas droši vien būs citādāks vecītis ar mīlīgāku seju un mazāku degunu.
