Ziemassvētku brīnums

Istabā kurējās krāsns un liesmu atblāzma meta spožumu logu rūtīs.

Gultā gulēja slima sieviete. Jau vairākas dienas viņa nekā nevarēja ieēst un pēdējā laikā arī padzerties varēja tikai ar lielu piespiešanos. Viņa bija mēnesi nogulējusi slimnīcā, un ārsti, lai arī pielika visas pūles, tomēr nekā viņas veselības labā nevarēja izdarīt.

Tikai brīnums varēja glābt no nāves. Viņai ļoti negribējās atstāt savu pusauga dēlēnu, kuram tieši tagad vajadzēja māti. Sieviete nedaudz pagriezās un tūdaļ sāpēs ievaidējās. – Māmiņa, vai tev ļoti grūti,- līdzjūtīgi jautāja gadus vienpadsmit vecs zēns, un viņa bērnišķīgajās acīs iemirdzējās asaras. – Nekas, dēliņ, vecā kaite liek sevi manīt. Laikam mainīsies laiks. Vai gar logu rūtīm nenoskrēja sniega pārslas? – jautāja sieviete, lai novērstu no zēna smagās domas. Ārā patiešām sniga. Lielas sniega pārslas pamazām noklāja taciņu, un zēns iztēlojās, kā rīt viņš izies ārā un aizbridīs līdz mežam. Pārnesīs mājās eglīti, izgreznos un abi ar māmiņu gaidīs Ziemassvētkus.

Agrāk, kad viņš vēl bija maziņš, Ziemassvētkus sagaidīja trijatā. Toreiz vēl tētis nebija viņus pametis. Mamma saslima, aizbrauca uz slimnīcu, un viņas vietu ieņēma sveša tante, kurai tētis vēlāk aizgāja līdzi. Rūdis, tā sauca zēnu, ilgi raudāja, bet nekas nemainījās. Tētis atpakaļ neatnāca, bet māmiņa tā arī līdz galam neatlaba. Tagad viņa ir ļoti slima un tēvs nav bijis šajā pusē gadus trīs. Rūdis bija pietiekoši gudrs, lai saprastu, ka viņš atpakaļ nenāks. Tomēr viņa jūtīgā sirsniņa raudāja.

-Ziemassvētku naktī taču notiekot dažādi brīnumi. Varbūt māmiņai atkāpsies slimība un atgriezīsies tētis,- šo ainu puisēns iztēlojās tik dzīvi, ka viņš priecīgi pasmaidīja. Māte šīs pārmaiņas ievēroja un nopriecājās, ka ir spējusi savaldīties un lieku reizi nav satraukusi savu mīļo dēlu.

Nāc, Rūdiņ, apsēdies man līdzās un parunāsimies par Ziemassvētkiem.- Zēns paklausīja un, pieliecies tuvāk slimniecei, klausījās viņas nedaudz dziedošajā balsī par to, ka vistumšākajā laikā balts Eņģelis ganiem paziņojis prieka vēsti, ka piedzimis pats Pestītājs, lai ļaudīm palīdzētu uzveikt visas sāpes un grūtumus. Pat nāvi uzveikt. Tā aizvien- tieši Ziemassvētku naktī Viņš bēdu sagrauztos stiprām rokām paceļot augšup. Zēns klausījās un iemiga. Viņš neredzēja, kā aiz loga snieg. Viņš sapnī lūdza, lai mamma paliktu vesela un visi būtu kopā.

Brīnums notika! Ziemassvētku vakarā viņai kļuva vieglāk, un naktī tā jutās tik spirgta, ka piegāja pie loga. Rūdis snauda, jo viņš bija aizbridis līdz mežam, pārnesis mājās eglīti un ar vislielāko rūpību to saposis. Puisēns visu dienu bija rosījies un tagad, nolicis galvu uz spilvena, mēģināja noturēt vaļā plakstus, tomēr tie palaikam aizkrita.

Māte piespieda pieri pie loga un brīdi skatījās ārā. No tumsas iznira kāds stāvs un tuvojās viņu mājai un pieklauvēja pie durvīm. Zēns, kā lingas sviests, metās pretī nācējam un iekrita tieši viņa rokās.

-Mamma, tētis ir mājās!- Rūdis gavilēja. Viņi stāvēja istabas vidū cieši saķērušies rokās un, laimīgi cits citā lūkodamies, izbaudīja Lielā Brīnuma pieskārienu.