Vientulības – pamestības saltā elpa

Pārdomas

Šīs pārdomas manī radās pirms Valentīna dienas, kad saņēmu zvanu no vienas sievietes, kura cita starpā pasūdzējās, ka viņai nav ar ko parunāties. Esot jau bērni, mazbērni, tomēr ikdienā jūtoties vientuļa. Nupat mūžībā aizgāja viena sirmmāmiņa, kura nedzīvoja viena un tomēr jutās pamesta. Pamesta no cilvēkiem, kuri dzīvoja turpat apkārt, bet jutās sirdī ļoti vientuļa. Beidzies tumšais rudens periods, un atkal atgriezos pie skaudrās domas, cik ir tādu, kuri sadeg no pamestības? Lauki paliek ar vien tukšāki, kas notiek ar šiem cilvēkiem? Tiesa – daļa nonāk aprūpes centros, nenoliedzami, ka pilsētā notiek tas pats. Taču arī aprūpes centrā viņi turpina sērot, ar visu ir neapmierināti. Viņi aizvien jūtas pamesti. Kas tad ir pamestība? Tas ir iekšējās vientulības stāvoklis, kas vairs nepakļaujas kontrolei un ir patiesās vientulības karikatūra. Un tad tā ir vientulība, kas kļūst par lāstu, milzīgām ciešanām. Pamatoti mēdz teikt: “Tie, kas ir vientuļi, aug un veidojas, bet tie, kas ir atstāti, notrulinās.” Māte Terēze saka, ka lielākā mūsdienu slimība nav lepra vai tuberkuloze, bet gan sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs.

Vientulību var izraisīt sociālā izolētība, vecie cilvēki neatrod savai personībai sociālu jēgu, jūtas nekam nederīgi un atstumti no sabiedrības. Rodas jautājums, kā vecie cilvēki reaģē uz vientulību? Arī šeit sociālajā darbā strādājošiem ir savs redzējums. Lai atraidītu vientulības izjūtas, vecie cilvēki dažkārt var uzmācīgi pieprasīt sev uzmanību no apkārtējiem, ģimenē, tas atkal izraisa citu cilvēku neizpratni, turpinās attiecību samezglošanās, un tādā veidā tiešām visi sāk no vērsties no vecā cilvēka, jo neizprot viņa paniku, bailes un vajadzību pēc emocionāliem kontaktiem, mīlestības, sevis atzīšanas. Arī nevainīga alkohola lietošana aiz gara laika var beigties ar to, ka vecais cilvēks pats sevi izslēdz no sociālās dzīves. Es pat pieļauju varbūtību, ka ģimenes ārsta apmeklējums nav tik daudz saistīts ar slimību, bet gan ir satikšanās ar cilvēku, kurš viņu patiesi uzklausīs un mazinās pamestības sajūtu. Klausos, ka Kurzemes pusē atkal sākusies kūlas dedzināšana. Ļoti iespējams, ka arī tas tiek darīts, lai kaut reizi nonāktu uzmanības lokā, jo pamestība skar arī jaunus cilvēkus.

Lai pievērstu uzmanību, daudzi izsaka ne visai laipnus epitetus Latvijas radio 1. “Brīvajā mikrofonā”, velta dzēlīgas piezīmes visiem, kas parādās redzeslaukā.

Speciālisti apgalvo, ka mūsdienu pasaulē vientulība ir primārā problēma. Tomēr tas, ko mēs saprotam ar vientulību, nebūt nav tik viennozīmīgs. Kāds var būt viens pats, bet nejusties vientuļi. Un pretēji – kāds var būt vientuļš, kaut arī nekad nav viens.

Tomēr vientulība ir pārvarama. Tieši sociālajā aprūpē strādājot, cilvēkiem jāpalīdz pārvarēt viņu iekšējo tukšumu kaut ar vienkāršu parunāšanos.