Šīs pārdomas manī radās pēc kādām bērēm. Mūžībā aizgājusī sirmmāmiņa it kā nedzīvoja viena un tomēr viņa bija pamesta, tuvākā cilvēka pamesta. Ļoti iespējams, ka arī šis cilvēks jutās vientuļš. Lai nu kā, bet atgriezos pie skaudrās domas, cik ir tādu, kuri sadeg no pamestības…
Lauki paliek ar vien tukšāki. Kas notiek ar šiem cilvēkiem? Tiesa, daļa nonāk aprūpes centrā, nenoliedzami, ka pilsētā notiek tas pats. Taču arī aprūpes centrā viņi turpina sērot, ar visu ir neapmierināti. Viņi aizvien jūtas pamesti!
Kas tad ir pamestība? Tas ir iekšējās vientulības stāvoklis, kurš vairs nepakļaujas kontrolei un ir patiesās vientulības karikatūra. Un tad tā ir vientulība, kas kļūst par lāstu, milzīgām ciešanām. Pamatoti mēdz teikt: „Tie, kas ir vientuļi, tie aug un veidojas, bet tie, kas ir atstāti, notrulinās.” Māte Terēze saka, ka lielākā mūsdienu slimība nav lepra vai tuberkuloze, bet gan sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs.
Vientulību var izraisīt sociālā izolētība, vecie cilvēki neatrod savai personībai sociālu jēgu, jūtas nekam nederīgi un atstumti no sabiedrības. Rodas jautājums, kā vecie cilvēki reaģē uz vientulību. Arī šeit sociālajā darbā strādājošajiem ir savs redzējums. Lai atraidītu vientulības izjūtas, vecie cilvēki dažkārt var uzmācīgi pieprasīt sev uzmanību no apkārtējiem, ģimenē, tas atkal izraisa citu cilvēku neizpratni, turpinās attiecību samezglošanās, un tādā veidā tiešām visi sāk novērsties no vecā cilvēka, jo neizprot viņa paniku, bailes un vajadzību pēc emocionāliem kontaktiem, mīlestības, sevis atzīšanas. Arī nevainīga alkohola lietošana aiz gara laika var beigties ar to, ka vecais cilvēks pats sevi izslēdz no sociālās dzīves. Es pat pieļauju tādu varbūtību, ka lielās rindas pie ģimenes ārsta nav tik daudz saistītas ar slimību, bet gan ir satikšanās ar cilvēku, kurš viņu patiesi uzklausīs un mazinās pamestības sajūtu. Pamestība skar arī jaunus cilvēkus. Lai pievērstu uzmanību, pat stāvot lielveikalā, šādi ļaudis velta dzēlīgas piezīmes visiem, kas parādās redzeslaukā, žēlojas par to, ka jāgaida, kritizē kasieri, veikala vadību, valdību.
Speciālisti apgalvo, ka mūsdienu pasaulē vientulība ir primārā problēma. Tomēr tas, ko mēs saprotam ar vientulību, nebūt nav tik viennozīmīgi. Kāds var būt viens pats, bet nejusties vientuļi. Un pretēji – kāds var būt vientuļš, kaut arī nekad nav viens. Tomēr vientulība ir pārvarama. Tieši mums, strādājot ar cilvēkiem, jāpalīdz pārvarēt viņu iekšējo tukšumu kaut ar vienkāršu parunāšanos.
Ieva Pētersone,
sociālā darbiniece
