Ieva Pētersone
Labvakar saules nesošā!
Es Tevi redzēju ar brūnu kameni. Vasara jau pilnā sparā iebridusi atvasaras pļavā, gājputni jau domā par rudens simfoniju. Bet Tu iedegusi brūna smejies vasaras saulē un aicini arī mani to darīt. Taču es lietus asaru plaukstā slēpdama pilna ar dzīves vērmeļu rūgtuma, spēji pagriezos uz pelēko alksnāju pusi. Te pelēka sieva iznāca no krūmiem, pelēki pasmaidīja un klusēdama sāka iet līdzās. Apkārt pelēka migla pacēlās. „Ko vēlies, svešā kundze? Ar ko varu pakalpot?’’, pieklājīgi pajautāju. „Tu nepazīsti mani? ‘’, viņa izbrīnījusies savādā lapu čaboņas balsī taujāja un turpināja: ,,Esmu tava nodzīvotā mūža daļa. ,, Tik pelēka?’’, nu bija mana kārta brīnīties. ,,Neviena krāsaina dzīpariņa?!’’ ,,Jā’’, sieva apstiprināja. ,,Neņem ļaunā, bet krāsainumu jau tu pati ar varu rautin rauj ārā, reizēm durvis aizcērt , vēl kājām prieku samin. Tāpēc lūdzu tevi atlikušajā dzīves daļā tā vairs nedarīt. Citādi man sāpēs tādai pelēkai aizmūžu dārzos klīst, veļu laikā ciemos nākt. ‘’, to teikusi, sieva pašķīra krūmus un pazuda… „Vai šeit kāds bija, vai es ar kādu sarunājos?’’, es stāvēju viena un sirds tā savādi pukstēja kā saldama kā bīdamās. Tad es pagriezos uz Tavu pusi Saules nesošā un rasas vājumu acīs slēpdama, kas gluži kā pērles vizēja skropstās un atvēlēju arī sevi saulei. Tāpat kā Tu mana labā. Kad Tu lietus lāses pacietīgi turi savos ziedos un gaidi ,kā vējš no jauna aizpūtīs mākoņus, atnesīs sauli, nožāvēs asaras, lai kāda brūna bite atkal varētu medot. Mana Saules puķe, piedod man! No šī brīža es arī ieskaušu sevī sauli, lai no rītiem gaiša smaidītu līdzi. Lai manā sirdī mājotu tikai labas, gaišas domas. Lai dienām es atvēlētu arī pa krāsainam dzīparam un arī pa kādai brūnai bitei saviem domu siliem, kuros jau zied viršu nemiers. Paldies Tev Saules nesošā! Paldies, ka Tu tāda esi, ka arī Alūksnes ielās ir cilvēki, kuri līdzinās Tev! Viņus es saucu Tavā vārdā par Saules cilvēkiem. Viņi tāpat kā Tu mana labā, palīdz dzīvot. Paldies!
Reklāma