Piedošanas spēks

Tēvs, piedod viņiem,jo viņi nezina,ko viņi dara…» Daudzi noteikti ir dzirdējuši šo citātu, tāpat daudzi savā dzīvē ir saskārušies ar jēdzienu «piedošana» un tā dažādiem aspektiem. Piemēram – ko tad, ja viņi, pāridarītāji, lieliski zina, ko dara? Vai tad piedošana nav vājuma izpausme, samierināšanās ar ļaunumu?

Taču piedot nenozīmē attaisnot notikušo. Piedošana ir atbrīvošanās, bet atbrīvojas tikai tas, kurš saprot, ka ir kļūdījies, un caur šo sapratni kļūst gudrāks.

Kādēļ piedot ir tik svarīgi? Lai atbrīvotos no slimībām, cilvēkam ir jāizprot savas dzīves neapgūtās mācību stundas, jāizprot piesaistītais stress un ar piedošanas palīdzību tas jāatbrīvo.  Ar piedošanu mēs atbrīvojam pagātni. Ja neesam to izdarījuši, mums nevar būt viegla un laimīga tagadne. Nav pareizi, ja cilvēks visu laiku dzīvo atmiņās, jo pagātnē it neko nevar pārmainīt. Vienīgais, ko var darīt, ir piedot. Ja aizvadīto gadu notikumi ir piedoti no visas sirds, tie tiek aizmirsti un vairs neatgriežas. Savukārt nepiedotie atkal un atkal uzpeld atmiņā. Piedošana Visumā ir vienīgais spēks, kas atbrīvo un neitralizē negatīvo enerģiju.

Piedošana prasa laiku, un tā ir ilgs iekšējs ceļš. Pārāk ātra piedošana ir iluzora un var vērsties pret mums. Nepietiek skaļi paziņot, ka tiek piedots, ja sirdī tomēr neesat piedevis. Piedošana ir situācija, kad cilvēka pagātne viņu vairs neievaino, viņš neizjūt dusmas un naidu pret to, kurš lika viņam ciest.

To pati esmu piedzīvojusi un vēl joprojām mācos neturēt sevī aizvainojumu, rūgtumu. Jo vairāk to daru, jo labāk jūtos.

Piedošanas mācības pamatā būtībā ir pavisam vienkārši dabas dievišķie likumi. Piemēram, pēc polaritātes likuma visam ir divas puses, tādēļ nemēdz būt sliktā bez labā un otrādi. Piemēram, šobrīd mūsu valstī ir grūta situācija, daudzi zaudē darbu. Tas ir sliktais. Taču labais ir tas, ka cilvēkiem radusies iespēja domāt, mācīties, attīstīt sevi un sākt kaut ko jaunu. Piesaistes likums nosaka, ka līdzīgais piesaista līdzīgo. Gadās, ka pilnīgi sveši cilvēki pasaka jums kaut ko nejauku, aizskarošu. Ja tas notiek regulāri, jāpadomā, kāpēc jūs piesaistāt cilvēkus, kuri jūs aizskar ar vārdiem.

Piesaistes likums nosaka – ja tu sev piesaisti cilvēkus, kas tevi aizskar ar vārdiem, tas nozīmē, ka arī tu citus aizskar ar vārdiem. Varbūt tu to nedari sabiedrībā, bet, iespējams, atļaujies to darīt savā ģimenē. Ja pats mainīsies un neaizskarsi citus ar saviem vārdiem, tad arī nepatīkamie starpgadījumi no citu puses mitēsies.

Cilvēki, kurus kāds aizvaino, vienalga, pamatoti vai nepamatoti, sevī glabā vainas izjūtu, kas kā magnēts pievelk tos, kas viņus aizvaino. Tiklīdz ar piedošanu vainas izjūtu atbrīvo, visi apvainotāji pazūd kā nebijuši.