“Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara…” Daudzi noteikti ir dzirdējuši šo citātu, tāpat daudzi savā dzīvē ir saskārušies ar jēdzienu «piedošana» un tā dažādiem aspektiem. Piemēram – ko tad, ja viņi, pāridarītāji, lieliski zina, ko dara? Vai tad piedošana nav vājuma izpausme, samierināšanās ar ļaunumu?
Iespējams, lielāko diskusiju tēmā par piedošanu izraisa jautājums – vai ir jēga piedot to, ko vainīgais nemaz nenožēlo, par ko nejūtas vainīgs un nelūdz piedošanu? Vai ir jēga piedot, ja zināms, ka tas atkārtosies tik un tā?
Pastāv divi diametrāli pretēji viedokļi par šo jautājumu. Vieni domā, ka vienpusīga piedošana ir maldi, jo piedošana nevar notikt, ja vainīgais to nelūdz. Tad to var saukt par samierināšanos, dzīvošanu tālāk un mēģināšanu aizmirst vai sadzīvot ar notikušo, bet ne jau par piedošanu. Pretēja uzskata paudēji apgalvo, ka īsta piedošana ir piedošana bez nosacījumiem. Vēl daudz diskutē par to, ka ir lietas, ko vienkārši nevar piedot. Piemēram, tuvinieka slepkavību vai vardarbību pret bērnu. Ir taču valstis, kur goda lieta ir atriebība.
Daļa psihologu apgalvo, ka nevajag atriebties, bet vajag izpaust savas dusmas. Tas liecina par to, ka netiek noliegts notikušais un pāridarītāja vaina netiek pārnesta uz sevi. Izteikt savas dusmas un pārmetumus pāridarītājam ne vienmēr ir iespējams, jo viņš sevi var neuzskatīt par vainīgu vai arī viņa vara pār cilvēku ir tik liela, ka cietušais viņam neuzdrošinās ko pārmest. Savas izjūtas vajag pierakstīt vai izstāstīt kādam, kuram var uzticēties.
Taču piedot nenozīmē attaisnot notikušo. Piedošana ir atbrīvošanās, bet atbrīvojas tikai tas, kurš saprot, ka ir kļūdījies, un caur šo sapratni kļūst gudrāks.
Kādēļ piedot ir tik svarīgi? Lai atbrīvotos no slimībām, cilvēkam ir jāizprot savas dzīves neapgūtās mācību stundas, jāizprot piesaistītais stress un ar piedošanas palīdzību tas jāatbrīvo. Ar piedošanu mēs atbrīvojam pagātni. Ja neesam to izdarījuši, mums nevar būt viegla un laimīga tagadne. Nav pareizi, ja cilvēks visu laiku dzīvo atmiņās, jo pagātnē it neko nevar pārmainīt. Tādēļ pārdzīvot par savām vai citu cilvēku kļūdām ir pilnīgi bezjēdzīgi. Vienīgais, ko var darīt, ir piedot. Ja aizvadīto gadu notikumi ir piedoti no visas sirds, tie tiek aizmirsti un vairs neatgriežas. Savukārt nepiedotie atkal un atkal uzpeld atmiņā.
Piedošana prasa laiku, un tā ir ilgs iekšējs ceļš. Pārāk ātra piedošana ir iluzora un var vērsties pret mums. Nepietiek skaļi paziņot, ka tiek piedots, ja sirdī tomēr neesat piedevis. Piedošana ir situācija, kad cilvēka pagātne viņu vairs neievaino, viņš neizjūt dusmas un naidu pret to, kurš lika viņam ciest.
