Tā sauca telīti, kuru mamma saņēma prēmijā par labu darbu.
Tā sauca telīti, kuru mamma saņēma prēmijā par labu darbu.
Sākumā tā dzīvoja pa aploku, kā tas kārtīgam lopam pienākas. Taču man kļuva garlaicīgi, jo mana vecuma bērni tuvumā nedzīvoja. Lai īsinātu garās stundas, kamēr neviena nebija mājās, es laidu Nazendu ārā no aploka. Drīz viņa man kļuva par neaizstājamu rotaļu biedreni. Pat uz upīti nāca līdzi. Reiz pat līdz mežam aizstaigāju un telīte palēkdamās tecēja nopakaļus. Saprotams, ka, pārnākot mājās, abām gribējās ēst. Nazenda todien nenogriezās pie savas miltu silītes, bet ietecēja man līdzi virtuvē. Tur mamma katliņā bija atstājusi piena putru. Plīts manam augumam paaugsta, vajadzēja pastiepties pirkstgalos, lai noceltu katliņu. Bet Nazendai tas grūtības nesagādāja. Viņa, veikli pašāvusies garām, ievilkusi nāsīs piena smaržu, ielika purnu traukā un vienā rāvienā to izēda. Tiesa, ne gluži tukšu. Pašā dibenā vēl bija aizķērušās pāris karotes arī man, kuras es, pakāpusies uz ķeblīša, izēdu. Mamma no sirds izsmējās, tomēr ieteica Nazendu istabā vairs nelaist.
Toruden sāku iet 1.klasē. Nazenda, viegli pārlēkusi pāri sētai, allaž sagaidīja mani prāvu gabalu no mājām. Izrādījās, ka Nazendai ir vecāki “ar papīriem”, pati arī izveidojusies par glītu govju jaunavu. Ciltslietu zootehniķe Nazendu atzina par īpaši labu šķirnes teli, tas izšķīra Nazendas likteni. To pārdeva. Pirms šķiršanās es viņai apsēju ap kaklu savu visjaunāko zīda lenti. Nazenda nolaizīja man seju, tā mēs atvadījāmies. Māsa, kas toreiz jau mācījās lauksaimniecības skolā, brauca līdzi.
No Nazendas naudas man nopirka skolai drēbes un visādas citas saimniecībā nepieciešamas lietas, taču galvenais pirkums bija radio. Tas man vienmēr atgādināja mīļo Latvijas brūno telīti Nazendu.
