Mīlestība nebeidzas aiz sliekšņa

Kapusvētki. Diena, kad satiekas dzīvie un ar ziediem rokās apciemo mūžībā aizgājušos. Brīdis, kad sirds atveras pagājībai un mīlestībai, arī uz neredzamo pasauli, kura var kļūt tik stipra, ka var pat sāpēt. Stāvot pie Mūžības vārtiem, sirds klusi sarunājas ar tiem, kuri jau ir aiz šiem vārtiem. Mēs atceramies, kā viņi staigāja, pieskārās dažādām lietām, ģērbās vai, tāpat kā mēs tagad, stāvēja un sarunājās kapusvētkos. Te sabrauc tuvi un tāli ciemiņi. Jo aicinātāji tagad ir tie, kuri savu lielo skrējienu beiguši. Viņi saņēmuši Dzīvības vaiņagu, nāk palīgā mums sakārtot dvēseli. Ļoti iespējams, ka ne viens vien pie ziediem klātajām kapu kopiņām, kā katrs prot, savā sirdī lūdz, lai viņi kaut uz mirkli atkal dāvā savu acu spožumu, glāsmainumu, sirdsskaidrību un no debesu dzīlēm lej gaismu. Tad ikdienas bēdas aizbēgtu tālu pasaulē un pēc mīlestības izslāpusī sirds gluži kā puķe atkal saslietos pretī jaunai dienai. Mēs ļaujam dvēselēs ienākt tuvinieku soļiem, kas iezvana klusas ilgas.

Kapusvētki. Dzīvības un mūžības satikšanās, lai sajustu šajā pasaulē jaunu jēgu un izdzisušajos cerību pelnos meklētu sev jaunu dzirksti, kas kvēlotu ilgāk par dienas gaismu. Mums katram ir savi kapusvētki. Katrs tos gaidām citādi, jo arī aizgājēju mūži bijuši tik atšķirīgi – tāpat kā mēs, kuri esam šajā pasaulē. Cilvēki sanāk un atceras arī bērnībā piedzīvotos kapusvētkus. Sevišķi vecākā gadagājuma, kad vairāk ar zirgiem brauca. Kapos ēda līdzi paņemto cienastu. Apsēdās pie dzimtas kapiem, kur tuvinieki dažkārt jau guļ sestajā paaudzē. Kapusvētkos sanāk daudz cilvēku. Te satiekas tādi, kuri gadiem nav redzēti. Tie ir gaidīti svētki. Tuvinieki nereti sajūt, ka aizgājēji palīdz. Nekas jau attiecībās nav mainījies. Tikai viņi ir tur, bet mēs šeit. Manuprāt, nekur nav tik skaisti kapusvētki, kā tas ir Alūksnē.

Mēs vēl piederam zemei, vēl mūsu sirds pukst un lūdz Dievam, lai palīdz nest dzīves uzlikto krustu, lai savā nestundā spētu just skaidrību. Es vēl nezinu, kāda būs mana nakts. Es zinu, ka nāks reiz diena, kad arī mana dvēsele pacelsies pāri šīs pasaules niecībai. Kā putns es traukšos debesu dzīlēs. Mani nebaida nākotne. Jo zinu, ka būs kapusvētki. Atnāks draugi, atnesīs ziedus, vēlēs saldu dusu. Man nebūs ne sāpes, ne slāpes. Tikai ceļš uz satikšanos šeit un Mūžībā.