Lieldienas gaidot

Tā gaidu Lieldienas kā savu bāleliņu

Kad dievišķais gavilē cilvēka dvēselē!

Lieldienas ir seni svētki, pazīstami jau pirms Kristus. Lieldienās auglības simbols ir ola. Pirmo olu Lieldienu rītā sadalīja visiem mājās ļaudīm vienādi, lai katram tiek savs gabaliņš. Neaizmirsa arī mirušos – pa olai nolika atsevišķi malā.

Lieldienas bija arī Laimas svētki. Skatoties Lieldienu rītā caur zīda drāniņu, varot ieraudzīt pašu Laimu. Lieldienu sapņi katrā ziņā piepildoties. Bet pašas Lieldienas jāsagaida ne vien ar tīru, bet arī ar gluži baltu kreklu mugurā.

Lieldienas ir prieka svētki. Prieks par to, ka Nāve uzvarēta, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies.

Pirms Lieldienām pastaigājos pa pilsētas ielām. Gods un slava mūsu sētniekiem, visiem, kuri uzturēja ielas, cik nu bija iespējams sniegotajā ziemā. Ielas sausas, tīras. Pa ietvēm ej kaut vai vasaras kurpēs! Varbūt, ka vēl ir aizķērušās peļķes, bet pamatā viss ir kārtībā. Savu dzīvinošo elpu uzpūtis pavasaris, mīlīgi sadūdojas baloži, arī dīķī, kur ūdens ir nedaudz ieņēmis vietu, peldas pīles. Koki pagaidām gan nogaidoši raugās skopajā saulē. Eju līdz jaunajai pilij un tavu brīnumu pirmais mani sveicina liels skaists cālis no šūpolēm! Bet pie pils cāļu ir vairāk un klana galvas, tiesa, vairāk vēja iespaidā, un tomēr jauki, sāku pie sevis smieties, pat neņēmu vērā, ka turpat netālu nāk kāds cilvēks. Kā lai nepriecājas, ka šajā datorizētajā laikmetā vēl ir cilvēki, kuri spēj citiem dāvāt prieku! Vienkārši un labi. Arī pie pašvaldības ēkas apstājos, manas acis kavējas pie lielām olām – dzīvības simbola. Paldies arī par šo darbu!

Arī man šī gada lielākā svētdiena ir prieka svētki. Gaidot Lieldienas, gribas iztīrīt ne tikai māju no liekā, kas pa ziemu sakrājies, bet arī sirdi. To es daru ikdienā, sirdī izlūdzoties piedošanu, tiem, kurus esmu tīši vai netīši sāpinājusi, un pati piedodot saviem pāri darītājiem. Iespēju robežās atturos no iepirkšanās drudža un skaļiem pasākumiem. Domāju daudz par cilvēku savstarpējām attiecībām. Cik daudz laika paiet, veltīgi strīdoties. Bet kad cilvēka vairs nav, tad gan gandrīz ar sāpēm atceramies, ko nepateicām, ka dažādu iemeslu dēļ atlikām satikšanos. Visu jau neizrunāsi, vienmēr nebūsim kopā ar draugiem, tuviniekiem. Neviens jau nezina, kad dzīvības zvani apklusīs. Tomēr, ja prātā nāk labi vārdi, ko otram pateikt, ja gribas izlīgt, tāpat vien redzēt, nevajadzētu atlikt. Iespējams, ka nākamā reize var arī nepienākt. Tāpēc labāk teikt mīļus vārdus uzreiz, jo dzīve ir kā stikla trauks. Te ir, te plīst…

Augšāmcelšanās godība ir apsolījums visiem, kas tic uz Kungu. Vienoti ar viņu, mēs celsimies no zemes, kaut arī mūsu putekļus būtu iznēsājis vējš. Priecīgas Lieldienas! Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus! Lai caur Lieldienu gaismu no jauna atkal tiek dāvāts cerību rīts!