Atnācis decembris. Tikpat klusu un nemanāmi kā pēcpusdienas krēslu nomaina vakara tumsa. Nespēju noticēt, ka jau tik tuvu ir Ziemassvētki un gadu mija.
Atnācis decembris. Tikpat klusu un nemanāmi kā pēcpusdienas krēslu nomaina vakara tumsa. Nespēju noticēt, ka jau tik tuvu ir Ziemassvētki un gadu mija.
Svētkus vajadzētu gaidīt ar prieku, kas rada jaunus sapņus un ilgas. Diemžēl to ir mazāk nekā jebkad, un adventes laika sajūtas nerodas ne lūdzamas. Iespējams, ka sava daļa vainas jāuzņemas mums – žurnālistiem. Jūtam, ka arvien vairāk apstiprinās aksioma: “Laba ziņa ir slikta ziņa.” Rajona laikrakstā dominē informācija, kas nerada ne īpašu prieku, ne arī skumjas. Nereti cilvēki nevēlas stāstīt par jauno un labo, kas noticis viņu dzīvē. Baidās no skaudības. Toties televīzijas ziņu blokos, kas nebūt nav garāki kā pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, cenšas aptvert visu pasauli. Un tad tikai klausies: tur vētra, tur katastrofa, tur ugunsgrēks ar bojā gājušajiem… Punktu uz “i” uzliek reklāma: “Es šonakt miršu, jo man nav atstarotāja.”
Iespējams, ka šovakar prieku jauniešu acīs redzēs tie, kas vēros konkursu “Mis un Misters Gulbene 2005”. Alūksnē konkursa uzvarētāji jau zināmi. Viņi ir kā mazas zvaigznītes, kas mirdz savā pilsētā. Cik ilgi? Pēc gada konkursā iedegsies citas, tomēr iespējams, ka kāda zvaigzne iemirdzēsies vēl spožāk, kļūstot par Latvijas konkursa finālisti vai pat uzvarētāju. Jā, šādos pasākumos var piedzimt zvaigzne. Tas ir skaisti, ne velti par to sapņo gandrīz visi jaunieši. Vai tāda vēlme ir arī tad, kad viņi kļuvuši pieauguši, vēsture klusē. Man šķiet, ka tad vairāk grib būt laimīgi nevis īsam mirklim, bet visai dzīvei (katra zvaigzne pie sava debesjuma un saviem skatītājiem).
Atceros kādu mirkli šajā gadā, kad jutos labi, redzot iemirdzamies savu zvaigzni. Tāda ir katram, tikai parasti par to aizmirstam vai arī nespējam saskatīt. Bija jau vēla rudens pēcpusdiena, kad beidzot nokļuvu aizmigušo mūžu dārzā Rūjienas pusē. Pēdējie saules stari apspīdēja zemē sabirušās zeltainās lapas, kuras atmirdzēja kā zelta dālderi. Varbūt ar tiem rotaļājas zemes gari? Visa kapsēta bija pilna tūkstošiem sveču gaismas. Tās spīdēja kā mazas zvaigznītes tumsā, apliecinot mīlestību un sirds siltumu. Savas iekšējās balss aicināta, biju atbraukusi īstajā brīdī, lai pateiktu klusu “paldies!”.
Tagad sācies dāvanu meklēšanas drudzis. Dāvināšana ir daļa no svētku sajūtas, bet trūkst ideju un iedvesmas sirošanai pa veikaliem. Manuprāt, tie ir diezgan bezcerīgi meklējumi, jo neko labu un vērtīgu nevar iegūt lēti. Iespējams, ka risinājums varētu būt romantiskas vakariņas ģimenei un viesiem, pārsteigumu ballīte, ceļojums bānītī vai zirga pajūgā. Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un skat, debesīs, vēlot laimi, pamirkšķina Ziemassvētku zvaigzne.
