Turpinās no 24.janvāra. Pirmā gada laikā man ar bērnu uz rokām bija jāstaigā līdzi savam vīram par tulku, un jau gada beigās Imants runāja un rakstīja krieviski. Viņš sāka zīmēt arī plānus māju celtniecībai.
Turpinās no 24.janvāra
Pirmā gada laikā man ar bērnu uz rokām bija jāstaigā līdzi savam vīram par tulku, un jau gada beigās Imants runāja un rakstīja krieviski.
Viņš sāka zīmēt arī plānus māju celtniecībai. Pēc viņa projekta Parabeļā uzcēla slimnīcu. Viņš uztaisīja projektu arī skolai, iznāca nauda atpakaļceļam. Kad sāka rakt pamatus, uzraka kaulus, galvaskausus, jo iepriekš tur bijuši nometināti krievi jau kopš Ļeņina laikiem, protams, arī izsūtītie. Vienā pavasarī palu ūdeņi izskaloja upes krastu, atklājās šausmīgs skats, upe bija pilna ar līķiem. Gar krastiem tika nostādīta armija un zvejoja laukā līķus.
Izsūtītajiem pajumte bija jāmeklē pašiem. Mūs pie sevis paņēma divi padzīvojuši krieviņi, bet izrādījās, ka viņiem meita ir nervu slimniece, vārdu sakot, ne pie pilna prāta. Sakarā ar to mēs pārcēlāmies pie citiem krieviem, pareizāk sakot, viņu šķūnī. Jumts gan tecēja, bet jutos labāk. Pa ziemu mūs dzīvot ielaida pagrabā. Visiem jau tik grūti neklājās, tie, kam no Dzimtenes bija lieli mantu maisi līdzi, nopirka nelielas mājiņas, govis un varēja normāli sākt dzīvot. Pateicoties komunistei Korbai, man pat nebija kur ietīt jaundzimušo bērnu. Slimnīcas feldšere bija savākusi veselu kaudzi vecu lupatu un uzkāra rokā manam vīram, jo viņa pati bija no izsūtītajām uzkrainietēm.
1957.gada pavasarī ar pirmo kuģi atkal braucām uz Dzimteni. Kā vēlāk izrādījās, mēs jau bijām atbrīvoti 1956.gadā, bet arvien par katru cenu centās mūs aizturēt. Čekas kungi uzskatīja, ja mūs nevar noturēt “aiz galvas”, tad jātur “aiz astes”. Kad gāja pēdējais kuģis, tad arī izsniedza brīvlaišanas dokumentus. Bet ko nu? Aizbraukt taču vairs nevarējām, jo upe taču aizsalusi.
1957.gadā īsi pirms Jāņiem iebraucām Alūksnē. Mūs saņēma nelaipni, kā nevajadzīgus. Dzīvokļu iestādē sēdēja biedrs Ķelle, un viņš mums teica: “Kas mūs esot aicinājis, nekādu dzīvokli nedabūšot!” Un tā sākās dzīvokļa meklēšanas klejojumi. Alūksnē daudzviet mums piesolīja dzīvokļus, bet kā uzzināja, ak, esam izsūtītie, tā atteica. Tā es ar savu meitu Taigu pie rokas izstaigāju gandrīz katru māju. Iegāju nelielā mājiņā pie karaspēka daļas un ieraudzīju pie galda sēžam tēva draugu virsnieku Jāni Melli. Ar viņa palīdzību viņa jaunā sieva Valda mums ierādīja istabiņu – 9 kvadrātmetrus lielu. Arī labi. Tur piedzima mūsu otrā meita Sandra. Mans vīrs Imants jau strādāja “Mežrūpniekos” par būvdarbu vadītāju. “Mežiniekos” uzcēla jaunu māju, tāpēc mums iedeva dzīvokli ar vienu istabu, kuras izmērs bija 17 kvadrātmetri. Tur konstatējām faktu, ka tajā pašā mājā krievu cilvēkiem, kuru ģimenē bija četri cilvēki, deva divistabu dzīvokļus.
1962.gadā iestājos kinoteātrī “Liesma” un tūdaļ izpildu komitejā iestājos dzīvokļu rindā. Ādolfs Donskis teica: “Ko gan jums vēl vajag, labi, ka jumts virs galvas ir.”
Neviens jau nenojauta par 1989.gada jaunām vēsmām. Sāka maksāt represētajiem reabilitācijas naudu. Mēs kopā ar māsu par tēva zemi saņēmām 12 500 rubļus. Tad jau es kļuvu drošāka un gāju jautāt, vai man dzīvokļa saņemšanas kārta ir pienākusi. Uldis Ozols man atbildēja, ka mums var iedot to pašu dzīvokli, no kura mūs izsūtīja, lai tik izremontējot un ejot iekšā. Biju droša un uzstājos vareni. Saņēmu pretim, ko kliedzot, jo 3000 rubļi esot iedots. Brīdi pasēdēju un domāju, nu kas gan tā par naudu un kādēļ tāds noslēpums?
kabinetos sēž vecie kadri, kur arvien viss tiek slēpts un noklusēts.
Tika dibināta Tautas fronte. Piedalījos arī es. Alfrēds Dāvids sameklēja istabiņu, kur mums visiem pulcēties. Un tur es pasūdzējos, ka atkal ar dzīvokļa saņemšanu esmu “iznesta cauri”. Tautas frontes rindās bija brīnišķīgi cilvēki, starp tiem Zālītis Guntis, kurš manam dzīvoklim sameklēja un atveda vannu. Pēteris Amantovs atsūtīja meistarus, kuri visu izmērīja, izgatavoja un salika logus, ielika grīdām dēļus, salika jaunas durvis. Ansis Čibals sarūpēja ūdens sildāmo aparātu vannas istabai, atveda grīdām linoleju. Inārs un Gunārs Ozoliņi palīdzēja atvest mēbeles, aizkaru stangas un citas lietas. Un tā pāris mēnešu laikā ar labu cilvēku atbalstu dzīvoklis tika izremontēts. Un ar vannu! Nu sapnis! Atcerējos “Mežinieku” veco dzīvokli ar smirdošu tualeti, vienu istabu un mutes bļodu virtuvē, kur nomazgāties. Un tagad – veselas divas istabas!
Jāpateicas toreizējiem Augstākās Padomes deputātiem, kuri riskēja ar visu, nākot ārā ar Latvijas karogu un uzvaru! Esmu pateicīga tiem, kas stāvēja barikādes un riskēja ar savām dzīvībām, lai es savās vecumdienās būtu laimīga.
Pierakstījis Gunārs Ozoliņš
Turpmāk – vēl
