1949.gada 24.marta naktī vienos pie mūsu durvīm atskanēja skaļi klauvējieni un ienāca čekas kapteinis trīs šķībacaino zaldātu un komunistes Ernas Korbas pavadībā.
1949.gada 24.marta naktī vienos pie mūsu durvīm atskanēja skaļi klauvējieni un ienāca čekas kapteinis trīs šķībacaino zaldātu un komunistes Ernas Korbas pavadībā.
Lika ģērbties. Es biju mātes cerībās un zināju, kas mani sagaida, tāpēc zaudēju samaņu. Erna Korba bija likusi mani ievilkt virtuvē. Kad attapos, vīrs Imants mani ģērba un uz krēsla bija viņa un manas drēbes – vairāk nekā. Korba ar baltiem papīriem līmēja ciet durvis. Es lūdzu, lai atļauj kaut ko paņemt, jo man taču būs bērns. Saņēmu atbildi, ka manam kucēnam neko nevajadzēšot. Tas čekists, kurš stāvēja pie ārējām durvīm, teica: “Korova atčuhalasj.” Korba viņam piebilda: “Tam oņi i zdohnut.” Korba ar čekistu aizgāja un atstāja mūs šķībacaino zaldātu apsardzībā. Sāku vākt kopā, ko nu virtuvē varēja salasīt – katliņus, aizkaru, maisiņu ar netīro veļu. Mans vīrs bija uztraucies, vai esmu zaudējusi prātu, ko darīšot ar netīro veļu. Tas arī bija viss, ko varējām paņemt līdzi – otrajā tālajā ceļā uz Sibīriju izsūtījumā.
Atkal bija ceļš uz Gulbeni. Bija šausmīga sajūta, ka kaut kas pārtrūkst manī. Acu priekšā – nātru lauki, bezgalīgais bads un aukstums. Aizveda mūs uz Tomsku. Tur cietumnieku lēģeri bija tukši, tur mūs visus sadzina, kamēr Obā izgāja ledus. Domāju, ka normālam cilvēkam būtu nesaprotami redzēt blakšu un utu straumes, kas mums uzbruka. Zem mūsu lāvas bija nomiris viens onkulītis, un pa viņu burtiski viļņoja utis. Ienāca sieviete ar spaini, kurā bija pelēcīgs pulveris “Dusts”, ar ko arī mūs apbēra gluži pelēkus. Mira mazi bērni un veci cilvēki. Atceros, ka Zinai Ribušai bija nomiris dēliņš un kā viņa bērnu bija ietinusi pikē segā. Zaldāts tūlīt izkratīja no segas bērnu, salocīja segu un pasita padusē.
Mana mamma 1949.gadā no Alūksnes bija aizbēgusi uz Rīgu, bet čeka strādāja čakli, tāpēc viņa ātri tika sameklēta un “atsūtīta” uz Igarku.
Maija trešajā datumā mūs ar kuģi ieveda Parabeļā. Sabrauca no kolhoziem priekšnieki ar vēršu pajūgiem un garām pīckām. Sniga slapjš sniegs, un mēs visi stāvējām dubļos upes krastā. Atkal sākās vergu tirgus. Šoreiz mūs no bada nāves izglāba krievu valodas zināšanas, un es zināju arī, kas ir kolhozs. Savu vīru piedāvāju kā celtnieku, kaut gan viņš rokā bija turējis tikai spalvaskātu. Nepatīkamā situācijā būdami, arī tur mēs sevi parādījām tik dažādi. Viens pavecs latvietis krieviņam – celtnieku vācējam – teica, lai paskatoties uz Imantu, tas taču esot puika, kādas tam esot baltas rokas, lai viņu sūtot uz kolhozu. Vecajam krievam bija ass prāts un arī kaut cik goda jūtas. Viņš teica: “No jauna iznāks vairāk nekā no tevis – veča.” Pirmajā ziemā krievu večuks Imantu paaugstināja par brigadieri un beigās viņš bija jau būvdarbu vadītājs.
Tiem pašiem nabaga krieviņiem bija iestāstīts, ka mēs esam visbriesmīgākie fašisti. Kad Imants mežā pārcirta kāju, jaunā dakterīte brūci sašuva, apsaitēja un teica, lai iet atpakaļ uz darbu.
(Turpmāk – vēl)
Pierakstījis Gunārs Ozoliņš
