(Turpinās no 12.janvāra). Zemzara kundze žurnālu bija atnesusi uz darbu, arī es gribēju to paskatīties.
(Turpinās no 12.janvāra)
Zemzara kundze žurnālu bija atnesusi uz darbu, arī es gribēju to paskatīties.
Blakus sēdēja paveca vāciete Emma, viņa paņēma žurnālu un uzsēdās tam virsū. Viņa baidījās direktora dusmu, ka tas ieraudzīs mūs lasot, jo direktors staigāja, medaļām apkāries, un bija sevišķi nikns uz tādiem kā mēs. Kad beidzās darba laiks, Zemzara kundze man prasīja atpakaļ žurnālu. Es gribēju žurnālu paskatīties, bet nekā, man to nedeva, pašas to kolektīvi lasīšot.
Naktī divpadsmitos pie manis ieradās milicis, aizveda uz čeku un pratināja, ko es esmu tajā žurnālā redzējusi un lasījusi. Es nemeloju un teicu, ka man to atņēma. Viņš tik rakstīja un lika man parakstīties. Es neparakstījos, jo man atmiņā bija Igarkas cietums. Tad nāca nākamais pratinātājs, un tā visu nakti. Pret rītu es biju tā pārgurusi, ka, lai nenokristu, ieķēros taburetes malās, pratinātājs spēra man ar zābaku un teica, lai sēžot bez turēšanās. Rītā neko no manis nedabūjuši, atlaida un piebilda, lai turot muti, kur esot bijusi, un lai ejot uz darbu. Kad iegāju cehā pie astoņām šujmašīnām, vietas bija tukšas, tās, kur bija sēdējušas latvietes. Rīdzinieces Hanka un Soņa uz mani skatījās kā uz spoku, mutes atvērušas. Tad gan es sapratu, kurš bija nodevis, jo ne Pievolgas vācieši, ne arī krievi nezināja, kas tas ir par žurnālu latviešu valodā. Visām latvietēm piesprieda no astoņiem līdz desmit gadiem. Starp notiesātajām bija arī 18 gadus vecā Maija Lazdiņa no Madonas, advokāta meita. Es vienmēr uz viņu skatījos un salīdzināju ar eņģeli, viņai bija gaiši lokaini mati un lielas, zilas acis. Pavisam drīz no Noriļskas atnāca ziņa, ka viņa gluži vienkārši pazudusi. Par pārējiem vairāk nekas nebija zināms. Staļins “tētiņš” iežēlojās. Tiem, kuri bija tikuši izsūtīti nepilngadīgi, 1947.gada janvārī sāka dot brīvlaišanas dokumentus. Jau 1946.gada vasarā no Rīgas atbrauca cilvēki un vāca bērnus, kuru vecāki bija miruši. Ņēma laukā no bērnunamiem un veda uz Latviju. Arī mana mazā māsa Dzidra bija bērnunamā. Par manas mazās māsas aizsūtīšanu uz Agapitovas bērnunamu mana māte feldšere atdeva savu laulājamo gredzenu un ķēdīti. Jau rudenī pavadījām bērnunama bērnus uz Latviju ar kuģi. Starp tiem bija arī alūksnieši Benita Oldere un Ināra Oldere, Artūrs un Jēkabs Kreiļi, viņiem māte bija mirusi Igarkā. Bet māsām Olderēm palika māte, izciešot sodu uz desmit gadiem.
1947.gadā arī man iedeva brīvlaišanu, varēju doties, kur vēlos. Vienīgais transports bija kuģis, tāpēc līdz pavasarim bija jāstrādā un jādzīvo. Sāku krāt naudu. Bija kartīšu sistēma, tāpēc vienas dienas maizes normu apēdu, bet otru žāvēju ceļam, jo veikalos maizes nebija.
Pavasarī izrādījās, ka es uz kuģa kāpt nevaru, kamēr direktors mani nav atlaidis no darba. Direktors atlaišanas zīmi man nedeva. Bet kuģis nāca tikai reizi nedēļā, un tieši tad mani sūtīja darbā uz siena pļavu. Pienāca rudens, un es nekādi nevarēju tikt projām. Sūtīja uz kolhozu rakt kartupeļus, un kuģi sāka nākt pēdējie. Ko nu? Nākamajā rītā man bija jābrauc uz kolhozu, tāpēc vakarā roku aplēju ar vārītu sviestu. Sākumā likās, ka maz, uzlēju vēlreiz. No rīta aizgāju pie Kremļa ķirurga, viņš teica, ja būtu vēl nedaudz vairāk, tad būtu bojātas rokas cīpslas. Viņš tikai nogrozīja galvu un iedeva slimības lapu uz piecām dienām un kaut kādu pulveri, ko likt virsū. Nobindēja roku ļoti pamatīgi un pakāra kaklā, lai būtu iespaidīgāk. Kad iedevu slimības lapu ordeņotajam biedram, tam acis izgriezās baltas no dusmām. Nākamās dienas vakarā es uzkāpu uz kuģa, jo man bija brīvas dienas. Direktoram par prieku jaunajā šūtajā karakula cepurē iebēru zilo tintes pulveri par dārgu piemiņu par manu noplaucēto roku.
Bija 17.oktobris. Es jau sēdēju uz kuģa “Požarnijs” klāja. Kāda man bija pacilāta sajūta! Es taču braucu uz Dzimteni. Kuģojām uz dienvidu pusi – uz Krasnojarsku. Tik skaistas upes kā Jeņiseja man nav laimējies redzēt. Tikai tā man nebija patīkama. Jo tālāk devāmies uz dienvidiem, jo krāšņāka bija daba. Visās krāsās zaigoja apkārtne. Mana mamma arī man bija blakus, bet bez dokumentiem. Iebraucām Krasnojarskā, bet ak šausmas! Cilvēki sēdēja divas nedēļas un gaidīja, lai tiktu pie biļetēm. Labi, ka biju žāvējusi maizi, tad no biļešu spekulanta par maizi un ietaupīto cukuru dabūjām biļetes un nākamajā dienā sēdējām vilcienā Krasnojarska – Maskava. Vienā kupejā ar mums brauca jauni ģeologi – četri puiši. Jau bija brīvības sajūta, spēlējām kārtis, priecājāmies, viņi saprata, kas mēs esam.
(Turpmāk – vēl)
