(Turpinās no 2005.gada 18.jūnija) Tā mēs zvejojām zivis visu vasaru. Kad upē sacēlās vētra, mums kļuva ļoti slikti, jo aizbraukt uz otru krastu nevarēja, zvejot arī nebija iespējams. Parasti vētras ilgums bija no piecām līdz septiņām dienām.
(Turpinās no 2005.gada 18.jūnija)
Tā mēs zvejojām zivis visu vasaru. Kad upē sacēlās vētra, mums kļuva ļoti slikti, jo aizbraukt uz otru krastu nevarēja, zvejot arī nebija iespējams. Parasti vētras ilgums bija no piecām līdz septiņām dienām.
Vācu sievietes bija aizgājušas un izrakušas nepazīstamas saknes. Pēc vārīšanās tās izskatījās pēc balta kartupeļu biezeņa. Man tik ļoti gribējās ēst, ka arī es grasījos iet pēc tām saknēm, bet vecākā māsa man to neļāva. Viņa pavēlēja man gulēt un nekustēties. Nākamajā rītā vācietes vairs nepamodās, jo bija paēdušas indīgās saknes.
Rudenī, kad parādījās pirmais plānais ledus, mums atļāva braukt uz upes otro krastu. Viļņi bija tik lieli, ka mūs aiznesa daudzus kilometrus uz leju. Ledainajā ūdenī bija apsalušas kājas un no airu turēšanas arī rokas. Rītā rokas un kājas bija sapampušas, tās bija sarkanas, un es atteicos iet uz darbu. Pēc pāris dienām ieradās pilnvarotais pārstāvis. Kolhoza priekšsēdētājs vācietis Voss teica, ka man jādod desmit gadi cietumā par atteikšanos no darba. Pilnvarotais paskatījās uz manām rokām un kājām, teica: “Hvaķit i goda, zdohņet.” 1943.gada 13.oktobrī mani aizveda uz Igarkas cietumu.
Kamerā mēs bijām 46 dažādu tautību sievietes. Tur bija koka lāvas gulēšanai un viena maza lampiņa pie griestiem. Rītā sešos bija jāceļas augšā, drīkstēja tikai sēdēt vai stāvēt, naktī divpadsmitos atļāva gulēt. Man atļāva gulēt visu dienu, jo, braucot ar kuteri, tur biju piespiedusies pie benzīna tvertnes un man bija saēsts gurns un no kāju un roku nagiem tecēja šķidrums. Vienreiz man tika sniegta medicīniskā palīdzība, sargs iesvieda maisa gabalu, lai nesmērētu dēļus.
Pēc katrām divām nedēļām uz lēģeri gāja etaps, jo cietumā klāt nāca jaunie ieslodzītie. Es kājā neko nevarēju uzvilkt, tāpēc cietumā nodzīvoju līdz 26.decembrim. Kamerā bija koka muca – tualetes vietā. Katru rītu to mucu vajadzēja iznest. Ejot pa koridoru, pie griestiem ievēroju lielu āķi un pakārtu maisu, maisā kaut kas kunkstēja. Pie sienas bija nolikti divi koki. Tad es sapratu, no kurienes naktī bija nākuši mežonīgi kliedzieni. Sargs man uzkliedza, lai nelūru, bet eju ātrāk.
Kādā dienā 19 gadus vecu meiteni Ļizu aizveda uz virtuvi strādāt, viņa, beidzot darbu, bija paņēmusi vārītu kartupeli, lai aiznestu kādai slimai meitenei. Par to viņa dabūja piecas diennaktis karcerī. Pēc piecām dienām viņa kamerā atnāca ar gluži baltiem matiem. Sākumā nerunāja neko, vēlāk stāstīja, ka viņai virsū laistas žurkas.
26.decembra naktī mani veda uz lēģeri. Desmit kilometrus bija jāiet kājām, jo čekisti “labos darbus” darīja tikai naktī. Lēģeris nebija liels, tur bija kādi 500 ieslodzīto. Mūsu barakā bija 80 sievietes – tas bija pārsūtīšanas lēģeris. Igarkā atstāja tikai tos, kam bija mazi soda mēri, no četriem mēnešiem līdz gadam. Četrus mēnešus soda deva par desmit minūšu darba kavējumu. Dienā deva 450 gramus maizes. Vai mēs to dabūjām, nezinu – gabaliņu iedeva, klāt deva zupu, kas sastāvēja no sasalušiem kartupeļiem un kāpostu zaļajām lapām. Pavalgā bija zivis – smirdošas, bojātas no mucām, kuras citur nevarēja lietot. Dažreiz tās smirdēja vairāk, citreiz mazāk, kad aizspiedu degunu – tad nekas. Es darbā iet nevarēju, tāpēc sēdēju pie loga, jo kājas un rokas vēl nebija sadzijušas. Katru rītu, kad pa vārtiem izlaida strādniekus, pinkains zirdziņš lielā koka kastē izveda kailus līķus, kas bija apsegti ar brezenta gabalu. Vakarpusē tas pats zirdziņš un tajā pašā kastē veda maizi ar to pašu brezentu apsegtu. Tik un tā maize bija jāēd, jo arī es negribēju nomirt.
Katru vakaru skaitīju lūgšanu: “Visu varenais, es pacietīšu badu, aukstumu, bet atļauj man vēlreiz atgriezties dzimtenē, iet pa Latvijas baltajiem lielceļiem un dzirdēt Alūksnes baznīcas zvana skaņas.” Toreiz tas bija tāls un neaizsniedzams sapnis.
Kad kājas un rokas bija apdzijušas, mani nozīmēja darbā šūšanas cehā. Tur šuvām vatētas untes, cimdus un cepures, visu cietumniekiem.
Vienā rītā atvērās vārti un atveda jaunu etapu. Ieveda jaunu ebreju Hariju Frīdbergu – melnā tūka mētelī, ar melnu karakula šallapkakli.
Jau otrā dienā viņš bija ietērpts krievu “tautastērpā”, kas jau daudzreiz bija novilkts no miroņiem. Viņa mētelim iekšpusē bija pelēks karakuls, to mums darbnīcā lika ļoti smalki izārdīt. No tā tūdaļ visa lēģera priekšniecībai tika pašūtas papahas.
Man blakus barakā gulēja igauniete vecāka dāma, kuras vīram Igaunijā piederējusi kravas mašīnu rūpnīca. Par šādu noziegumu viņai bija piespriesti desmit gadi. Uz lēģeri viņa bija atvesta ar vairākiem maisiem, kuros bija viņas apģērbs. Kas es viņai stāstīju, ko mēs šuvām un irdinājām, igauniete teica, kas tās esot viņas mantas un tām būtu jāatrodas noliktavā. Ātri vien visām lēģera priekšnieku sievām mugurā bija samta un zīda kleitas.
Arī lēģerī bija labi cilvēki. Biju sirms, inteliģents kungs, kurš Sverdlovskā bijis lielas fabrikas direktors. Lēģerī viņš bija par brigadieri. Viņš vienmēr teica, ka ilgi neesot redzējis savu dēlu, kurš esot tikpat vecs kā es. Un tā viņš mani pasargāja no smagiem darbiem un es līdz pavasarim šuvu cepures. Izejmateriālus ieguva no jaunatnācēju cietumnieku drēbēm. Arī pavasarī viņš mani nedzina taigā, kur knišļi ēda cilvēkus nost. Kādu dienu vecākās sievietes un mani aizsūtīja uz Jeņisejas krastu ievākt brīvā dabā augošus sīpollokus. Tos sālīja mucās, jo tie bija vienīgie vitamīni. Tad jau vasara tik bēdīga nebija, ēdām sīpollokus, iedeva gabaliņu maizes. Ienācās lācenes, mellenes, brūklenes. Jeņisejas krastā sēžot uz akmens pufaikā, vatētās biksēs un basām kājām, 9.jūlijā nosvinēju savu 18. dzimšanas dienu.
1944.gada 13.oktobrī mani izlaida no lēģera. Māsa Nellija jau bija Igarkā. Viņa bija apmetusies mazā istabiņā un strādāja šūšanas cehā. Es arī sāku strādāt turpat blakus cehā par cepuru šuvēju. Biju vienīgā, kura šuvu lidotājiem no suņu ādām ne tikai cepures, bet arī cimdus un untes. Ņemot vērā tā laika Staļina izdomāto kadru rotāciju, priekšniekus lika cietumā, to vietā nākamos. Arī ar Kremļa ārstiem darīja tāpat. Viens no viņiem pēc tautības ebrejs bija nosēdējis desmit gadus Noriļskā un tagad Igarkā strādāja par ķirurgu. Viņš man ļoti palīdzēja, kad 1947.gadā vajadzēja atgriezties Latvijā. Lēģera šūšanas cehā strādāja direktors, kurš agrāk fabrikā pats bijis pie ādas apstrādes, tādēļ arī es tik labi iemācījos šūt cepures no ādām. Šūšanas cehs bija glābiņš daudziem latviešiem, jo visi bijām bez drēbēm. Vakaros salasīju visas lupatas, kas bija cehā, dabūju zvejnieku tīkla gabalu, un no tā sanāca maisi. Māsa savā darbnīcā darīja tāpat. Viens lupatu maisiņš gulēšanai apakšā bija matracis, otrs virsū bija sega. Es katru vakaru palīdzēju apkopējai latvietei kopt telpas – tur arī tika savāktas sīkās lupatiņas, un, ja gadījās kāda vates piciņa, tad bija pavisam labi.
1946.gadā Zemzara kundzei māte no Latvijas atsūtīja paciņu, kurā bija arī žurnāli “Magazina”, “Atpūta”, un starp tiem bija viens vācu laika žurnāls, kuram uz vāka bija zīmējums – viens vecītis sēž uz baļķa un apakšā uzraksts “Latvietis Sibīrijā”.
(Turpmāk – vēl)
