Dzimis Rucavas etnogrāfiskajā novadā. Mīlestību uz mūziku mantojis no tēva, Rucavas baznīcas ērģeļnieka un draudzes kora vadītāja. Mūža lielāko daļu ziedojis Alūksnei.
Dzimis Rucavas etnogrāfiskajā novadā. Mīlestību uz mūziku mantojis no tēva, Rucavas baznīcas ērģeļnieka un draudzes kora vadītāja. Mūža lielāko daļu ziedojis Alūksnei. Tēvs dēlam, kurš uzdrīkstas piepildīt savus sapņus. Daudz vai maz viena cilvēka mūžam? Par to saruna ar Alūksnes mūzikas skolas skolotāju Jāni Ģirni.
“Tēvs nespieda mani mācīties mūziku. Es pats to izvēlējos. Biju centīgs un zinātkārs lauku zēns. Zināmā mērā afērists. Tieši tāds pats kā mani bērni tagad – lec nezināmajā, neapdomājot, kādas tam būs sekas,” savu izvēli mūžu saistīt ar mūziku skaidro J.Ģirnis un atzīst, ka labprāt būtu padziļināti apguvis tieši ērģeļspēles prasmi, taču padomju laikā tas nebijis finansiāli izdevīgi.
No Kurzemes Vidzemē viņš nokļuvis, kad pēc Liepājas mūzikas vidusskolas beigšanas nosūtīts darbā uz Gulbenes mūzikas skolu. Skolotāja aldziņa bijusi maza, tāpēc piepelnījies, vadot estrādes orķestrus. Kad trīs obligātie gadi bijuši “atstrādāti”, sācis pārdomāt, kurā no tuvējām pilsētām paveras lielākas peļņas un izaugsmes iespējas. Izbraukājis Bausku, Tukumu, Valmieru un Alūksni. Brīva mūzikas pedagoga vieta bijusi visur, taču vienīgi Alūksne varējusi piedāvāt arī vakanto estrādes orķestra vadītaja vietu tautas namā. Tas visu izšķīris, un skolotājs no Gulbenes pārcēlies uz Alūksni.
Viss paveiktais ir labā līmenī
“Salīdzinājumā ar Liepāju Alūksne ir province. Mani te atsūtīja celt kultūras līmeni, un to es arī visu mūžu daru. Visi manis vadītie kolektīvi ir bijuši snieguma ziņā nevainojami,” atzīst skolotājs un kā veiksmīgu sava darba piemēru atceras VEF ansambli, ar kuru koncertēts pat Maskavā. Savukārt J.Ģirņa vadītais skolotāju ansamblis, kurā savulaik dziedājuši Liepājas Pedagoģisko institūtu absolvējušie Alūksnes rajona skolotāji, kļuvis par pamatu korim “Atzele”. Lai gan kolektīva sastāvs sen mainījies, sākotnējā virzība palikusi, un tā ir: priecēt klausītājus ar interesantu un kvalitatīvu sniegumu.
“Šobrīd “revolūcijas” vairs netaisu, bet cenšos ar savu darbu iekļauties tajos mākslas procesos, kas nav pretrunā ar sirdsapziņu,” saka J.Ģirnis un atzīst, ka lepojas ar savu audzēkni pianisti, Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas klavierspēles nodaļas vadītāju un pedagoģi Ilzi Mazkalni. Tāpat ir prieks par Daigu Semjonovu, kas nu strādā Gulbenes mūzikas skolā. Lai gan pats skolotājs to neatzīst, tomēr šķiet, ka visveiksmīgākais no visiem viņa audzēkņiem – jo audzināt jau var ne tikai dodot konkrētas zināšanas, bet arī ar personīgo piemēru, emocionālo atbalstu, īstā brīdī pateiktu vārdu – izvirzījies dēls Ingars, kurš pērnā gada nogalē ieguva maģistra grādu Birmingemas konservatorijā.
ES latviešiem paveras plašas iespējas
“Es Ingaram nekad neesmu teicis, lai ar mūziku nenodarbojas, bet neesmu arī teicis, lai dara tieši to. Viņš pats jau 13 gadu vecumā paziņoja, ka ies mūzikas vidusskolā Liepājā. Es jau nošausminājos, kad uzzināju, ka Ingars grib stāties vijoles klasē. Domāju, viņš rīkojās pareizi, izvēlēdamies tieši alta vijoli. Redziet, lai gūtu panākumus Eiropā, vijole ir jāspēlē izcili, bet alta vijolei vajadzīga teicama tehnika, jo instruments ir liels un smags,” vērtē J.Ģirnis.
Viņš atzīst, ka lauku mūzikas skolu audzēkņiem nav viegli sasniegt to, ko šobrīd sasniedzis Ingars, kurš paralēli studijām vienā no Eiropas prestižākajām mūzikas augstskolām spēlē pasaulslavenajā Gidona Krēmera orķestrī “Kremerata Baltica”, jo pietrūkst tieši izkoptas spēles tehnikas. Viņš arī domā, ka šobrīd bērnu sasniegumi lielā mērā ir atkarīgi no vecāku neatlaidības un naudas maka biezuma, un iesaka gadījumos, kad bērnam ir talants un centība, nodrošināt viņam iespēju mācīties ja ne Rīgā, tad vismaz Cēsu mūzikas vidusskolā.
“Ja “latviešu bāleliņš” prot svešvalodu un ir mērķtiecīgs, tad Eiropā viņam paveras plašas iespējas,” ir pārliecināts skolotājs un aizrautīgi stāsta par pagājušā gada nogalē Anglijā piedzīvoto. Latvija nu ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tad arī viņš varējis izmantot ievērojamās cenu atlaides sabiedriskajā transportā un apmeklējot koncertus, ko Anglija nodrošina saviem pensionāriem. Ņemot vērā Latvijas dalību Eiropas Savienībā, Anglija apmaksā Ingara studijas un viņš izmanto visas šajā valstī studentiem paredzētās atlaides, piemēram, iespēju braukt par brīvu atsevišķos vilcienu un autobusu reisos, apmaksāt tikai daļu no mobilā telefona rēķinā fiksētās summas un tamlīdzīgi.
Alūksniešiem ir jāmācās sadarboties
“Esmu viesojies mūzikas skolās Balvos, Gulbenē un Madonā. Esmu piedalījies tur rīkotajos konkursos un pasākumos, un jāsecina, ka Alūksnes mūzikas skolai ir sava seja un alūksniešiem ir pašiem sava izpratne par kultūru. Te viss ir ļoti pompozi,” uzskata J. Ģirnis.
Viņš atzīst, ka Alūksnei šobrīd visvairāk pietrūkst aktīva un izdomas bagāta cilvēka, kurš ņem kultūras dzīvi savās rokās. Lielas cerības viņš liek uz diriģentu Jāni Baltiņu, kurš ir enerģisks un bauda vietējās sabiedrības simpātijas.
“Alūksnei kultūras jomā ir vairākas neizmantotas iespējas,” ir pārliecināts skolotājs un kā pirmo min iespēju koncertiem izmantot vietējos dievnamus. Labs piemērs šajā ziņā ir Gulbenes mūzikas skola, kurai jau vairākus gadus ir veiksmīga sadarbība ar katoļu draudzi un visi koncerti notiek siltajā un ērtajā draudzes dievnamā. Arī Alūksnē šāda sadarbība ir mēģināta, diemžēl par tradīciju nav kļuvusi. Savukārt Alūksnes luterāņu draudzes baznīcā ir lieliskas ērģeles, ko varētu izmantot, rīkojot ērģeļmūzikas koncertus.
“Lielākā problēma ir Alūksnes savrupība. Gulbene, Madona un Balvi jau sāk sadarboties, un arī mums tas ir jāmācās. Teiksim, sadarbība starp pūtēju orķestriem. Būtu prātīgi visiem četriem rajoniem apvienoties un izveidot vienu kvalitatīvu kolektīvu, kas sniedz koncertus visā reģionā,” domā J.Ģirnis un kā labu piemēru min Madlienas pūtēju orķestri, kurā apvienojušies labākie mūziķi no plašas apkaimes, nodrošinot tik labu sniegumu, ka pavisam nesen kolektīvs koncertējis Francijā. Skolotājs uzskata, ka tieši norobežošanās ir tā, kas no centra attālāko rajonu jau tā ierobežotās iespējas sašaurina vēl vairāk. Viņa Liepājā un Rīgā gūtā pieredze liecina, ka tur mūziķi darbojas vienotā sistēmā, cits citu atbalstot un kopīgi radot jaunas iespējas radoši izpausties.
Alūksnes savrupība izpaužas arī repertuāra izvēlē, piemēram, te joprojām aktuālas Raimonda Paula dziesmas, kaut gan, lai gūtu panākumus starptautiskos konkursos, ir vajadzīgs kaut kas mūsdienīgāks.
“Mani apbēdina, ka no ēkas, kas Alūksnes mūzikas skolai tika dāvināta 50 gadu jubilejā, tā arī nekas nesanāca. Ļoti gribētos, lai nākotnē mūzikas skolai tās jaunās telpas tomēr ir,” saka J.Ģirnis.
Viņš domā, ka nemaz jau nevajag celt jaunu ēku. Pilnīgi pietiktu, ja, pilsētas sākumskolai piebūvi plānojot, tajā tiktu atvēlēta vieta arī mūzikas skolas kancelejai. No rīta telpās mācās sākumskolas bērni, vakaros skan mūzikas skolas audzēkņu skandētās gammas. Kāpēc tā nevarētu būt? J.Ģirnis smej un teic, ka viņš jau neesot politiķis, bet savu pilsētu mīlot un vēloties, lai tā ieņem pienācīgu vietu Latvijas kultūras apritē.
