Ilzenietis Viesturs Kazainis ziemā vismaz reizi nedēļā sēžas uz velosipēda, kam ir šim gadalaikam piemērotas speciālas riepas ar radzēm.
Ilzenietis Viesturs Kazainis ziemā vismaz reizi nedēļā sēžas uz velosipēda, kam ir šim gadalaikam piemērotas speciālas riepas ar radzēm.
To viņš dara tad, ja gaisa temperatūra nav zemāka par mīnus desmit grādiem un ja nav daudz sniega. Pusotras stundas laikā Viesturs veic apmēram trīsdesmit līdz četrdesmit kilometrus. “Tas ir tāpēc, lai ziemā neaizmirstu velosportu un lai uzturētu fizisko formu. Ziemā daudz slēpoju, vismaz divas reizes nedēļā braucu uz Mežiniekiem,” stāsta V.Kazainis.
Mācoties Zeltiņu astoņgadīgajā skolā, Viesturs aizrāvās ar motosportu. Fizkultūras skolotājs Pēteris Logins rīkojis Zeltiņos motosacensības. Tās tradicionāli notika katru gadu maija sākumā.
“Kopš pirmās klases patika sportot – slēpot, spēlēt bumbu. Citos priekšmetos neveicās tik labi kā fizkultūrā. Arī vidusskolas laikā Gaujienā turpināju sportot, darbojos pagasta motopulciņā,” atceras V.Kazainis. Līdz armijai Viesturs piedalījies dažādās mopēdu sacensībās, tomēr pēc vidusskolas absolvēšanas nav sadūšojies iestāties Fizkultūras institūtā.
Bez traumām nevar
Pēc armijas Viesturam sākusies aktīva sporta dzīve. Rajona motokluba vadītājs Arvīds Levans pratis aizraut ar motosportu. “Vairāk nekā desmit gadus piedalījos motokrosā. Savā – 350 kubikcentimetru klasē – tiku uz goda pjedestāla, startēju arī 500 kubikcentimetru klasē. Braucām uz treniņnometnēm pie Melnās jūras, uz Adleru. Toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Andris Apinītis atbalstīja sportiskās aktivitātes, jo bieži vien nedēļas nogalē nācās kavēt darbu,” stāsta V.Kazainis. Piedalīties motokrosā, negūstot traumas, nav iespējams. Viesturam nopietnākā trauma bijusi rokas, arī kājas potītes lūzums.
“Tāpēc sezona beidzās. Pusgads pagāja, kamēr sadziedēju roku. Pirmajā momentā pēc kritiena psiholoģiski nav viegli. Nedaudz māc bailes, taču tās pāriet. Ir taču teiciens – ar ko slimo, ar to ir jāārstējas. No tā, kas ļoti patīk, ir grūti atteikties,” spriež Viesturs.
Palika par mehāniķi
Tad deviņdesmitajos gados sākās pārmaiņu laiks – vajadzēja daudz naudas, lai iegādātos motociklu un piedalītos sacensībās. Viesturs aizgājis no aktīvajām motosportista gaitām. Viņam vienmēr ir patikuši azartiski sporta veidi. Tāds bijis motokross, kas sniedzis asas izjūtas. “Gribējās vēl braukt motokrosā. Tad paliku motoklubā – biju mehāniķis Mairim Levanam līdz 2003.gadam, braucu viņam līdzi uz sacensībām un treniņnometnēm. Kad Mairis, kurš man kļuvis par labu draugu, aizgāja no sporta, arī es – no mehāniķa darba. Reizēm Mairis mani iedeva moci, lai kādreiz varu piedalīties sacensībās, protams, arī tagad labprāt to darītu,” neslēpj V.Kazainis. Viesturs atzīst, ka vēl tagad piedalītos sacensībās, taču esot jāapzinās reālā dzīve – gadi iet uz priekšu, un traumas atstāj iespaidu. Kopīgi izbraukājuši visu Eiropu, redzēta pasaule, tāpēc Viesturs ir gandarīts ne tikai par aizraušanos ar sportiskām aktivitātēm.
Sezona bija veiksmīga
Līdztekus motosportam Viesturam paticis arī velosports, taču pirms desmit gadiem kalnu velosipēdi Latvijā tikko sāka parādīties. “Braukšana pa kalniem, bedrēm, pļavām ar velosipēdu līdzinās motokrosam. Velosports ir tautai pieejams sporta veids – velosipēds nav tik dārgs kā motocikls,” spriež velosportists. Jau piecas sezonas V.Kazainis piedalās kalnu velosipēdu sacensībās. Viņš vēl gluži nebija aizgājis no motosporta, kad sāka startēt velosacensībās. Viesturs atceras, ka pirmās nopietnās Latvijas sacensības notikušas Smiltenē, tās bijušas veiksmīgas. “Skatītāji ievēroja, ka mums, vienkāršiem džekiem, kājās nav atbilstošu apavu, taču esam labi startējuši,” atceras ilzenietis.
Viesturs startē riteņbraukšanas kluba “Velo” (Alūksne) un arī “Trek – Philips” (Rīga) komandā. “Par laimi, pagājušā sezona bija ļoti veiksmīga, konkurence ir pietiekami liela. Gan Latvijas, gan Igaunijas čempionātos kopvērtējumā esmu otrais savā vecuma grupā. Tie ir lieli panākumi pēc piecu gadu ilga darba. Āķis lūpā ir, tāpēc jātiecas uz augstāku rezultātu. Katrs sportists vēlas būt pirmais, bet zaudējums vienmēr ir sāpīgs, it sevišķi, startējot komandā,” secina V.Kazainis.
Brauc pa strautu
Viesturs stāsta, ka guvis labu pieredzi, piedaloties Eiropas čempionātā kalnu velosipēdiem, kas pērn notika Austrijā, Gracā.
“Tās bija iespaidīgas sacensība, notika kalnos, kas atrodas 2000 metru virs jūras līmeņa. Apmēram desmit līdz piecpadsmit kilometru bija jābrauc tikai pret kalnu ar mazāko ātrumu, bet, lejā braucot, spidometrs rādīja septiņdesmit kilometrus stundā. Tur guvu asas izjūtas,” apgalvo Viesturs.
Tajā dienā, kad notikušas sacensības, Austrijā sākušās lietavas. Braucot no kalna pa akmeņainu taciņu, pa to gāzies ūdens. Sajūtas bijušas interesantas, licies, ka jābrauc pa strautu.
“Starta vieta bija applūdusi, taču sacensības nepārtrauca. Daudzi no tām pat izstājās. Man bija gandarījums, ka es piedalījos un izturēju piecu stundu garu braucienu,” stāsta V.Kazainis.
Meita iet tēva pēdās
“Velosports man ir ļoti iepaticies. Tas ir motokrosa turpinājums. Tas ir vienkāršs sporta veids, kuram vasarā cenšos pakārtot savu brīvo laiku,” atzīst Viesturs. Tomēr velosports nav vienīgais sporta veids, ar ko nodarbojas Viesturs. Viņš spēlē arī hokeju – ir hokeja kluba “Ape” dalībnieks. V.Kazainis uzskata: gadiem ejot uz priekšu, ir vairāk jākustas un jāsporto un iesaka to darīt arī citiem. Viņš apzinās, ka sportisko aktivitāšu dēļ cieš viņa ģimene, no tās ar sportu uz “tu” ir jaunākā meita Alise, kurai ir septiņi gadi.
“Tas laikam man ir kā mierinājums. Viņa brauc man līdzi uz sacensībām. Nesen nopirku Alisei kalnu velosipēdu, pati sev un man par prieku gūst sacensībās labus rezultātus,” stāsta V.Kazainis.
