Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs ir sācis rūpīgu izpētes darbu par 7. Siguldas kājnieku pulku, jo vēlas muzejā apkopot plašu materiālu par šo tēmu.
Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs ir sācis rūpīgu izpētes darbu par 7. Siguldas kājnieku pulku, jo vēlas muzejā apkopot plašu materiālu par šo tēmu.
To domāts darīt sadarbībā ar Daugavas Vanagu organizācijām dažādās valstīs.
“1994.gada 17.jūnijā, kad Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā atklāja izstādi par 7. Siguldas kājnieku pulku, viesis no Amerikas muzejam uzdāvināja materiālus, kas izdoti Amerikā. Viņš pastāstīja, ka Amerikā ir kāds cilvēks, kas vācis materiālus par 7. Siguldas kājnieku pulku. Diemžēl šis cilvēks ir jau miris, bet materiāls, ko viņš vācis, ir pazudis. Mums, Alūksnes muzeja darbiniekiem, ļoti gribētos atrast šo materiālu, jo tajā varētu būt daudz vērtīgas vēsturiskas informācijas. Tādēļ radās iecere to izdarīt ar Daugavas Vanagu organizāciju palīdzību visā pasaulē, kur tās ir. Tādējādi mēs varētu atkal apzināt, papildināt un popularizēt 7. Siguldas kājnieku pulku,” stāsta Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja vecākā speciāliste, izstāžu organizatore Natālija Pomerance.
No paziņas viņa ir uzzinājusi, ka arī Anglijā ir Daugavas Vanagu organizācija, kuras viceprezidents ir Paulis Vanags. P.Vanags ir latvietis, kas Anglijā dzīvo jau 60 gadus, bet pašam viņam tagad ir jau 80 gadu. P.Vanags nesen kādam N.Pomerances paziņam uzdāvināja divas grāmatas – “Straumēni Anglijā”, kas izdota Latvijā, un “Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā”, kas ir Daugavas Vanagu centrālās valdes izdevums. N.Pomeranci visvairāk ieinteresēja otrā grāmata.
“Kad izlasīju tās pirmo rindkopu, ka nākotnei paliks tikai tas, kas būs uzrakstīts, dzīvu liecinieku vairs nebūs, tādēļ mūsu pienākums ir rūpēties par materiāliem mūsu tautas un šā gadu simteņa vēsturei – dokumentu, atmiņu un citu pierādījumu veidā – lai nākotnes vēsturniekiem būtu iespējams izlobīt patiesību par šā laikmeta īsto seju – šos vārdus pilnībā attiecināju uz sevi un saviem kolēģiem, jo tas ir muzeja darbinieku uzdevums. Ņemot vērā šo grāmatu nokļūšanu manās rokās, uzzinot par P.Vanagu un ņemot vērā to, ka muzejam ir jauna direktore, kurai ir ļoti laba sadarbība ar Daugavas Vanagiem, mums Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā ir iespēja atkal aktualizēt tēmu par 7. Siguldas kājnieku pulku,” saka N.Pomerance.
Viņa atzīst, ka muzeja darbinieki būtu priecīgi, ja ar Daugavas Vanagu palīdzību izdotos atrast Amerikā savāktos materiālus par 7. Siguldas kājnieku pulku. “Varbūt ar projektiem, semināriem, konferencēm mēs šo tēmu varēsim aktualizēt. Centīsimies izmantot arī jauniegūtos kontaktus Anglijā. Būtu ļoti jauki, ja muzeja darbiniekiem rastos iespēja aizbraukt pieredzes apmaiņā uz ārvalstīm, lai tiktos un uzklausītu latviešu bēgļu stāstījumus. Pašlaik mēs zinām tikai vienu medaļas pusi, ko ir stāstījuši Latvijā dzīvojošie aculiecinieki, bet būtu ļoti vērtīgi izzināt arī medaļas otru pusi, tiekoties ar latviešiem ārzemēs, kas savulaik bija spiesti pamest savu valsti. Aktualizējot šo tēmu, ceram aktivizēt cilvēkus, kas ar to ir saistīti un varētu mums sniegt kādu informāciju. Mums ir daudz vēsturisku notikumu, kas paliek neapzināti un aiziet nebūtībā līdz ar aculiecinieku nāvi,” uzsver N.Pomerance.
Alūksnes muzejā ir iecerējuši sākt arī vēl ko jaunu – materiālu dokumentēšanu dokumentālu filmu veidā. “Lai vēstures tēmas varētu vizualizēt, popularizēt un plašāk parādīt, tas būtu ļoti lietderīgi. Turklāt vizuālais attēls vairāk piesaista uzmanību. Muzejā varētu veidot pamatdatu bāzi par dažādiem vēsturiskiem notikumiem, kur skolēni varētu gūt informāciju saviem zinātniskajiem darbiem. Kopīgi ar Alūksnes Daugavas Vanagiem varētu rīkot konferences un popularizēt tēmu par 7. Siguldas kājnieku pulku ne tikai Alūksnē, bet visā Latvijā. Tādējādi šis materiāls paplašinātos, un, ja jau tieši Alūksnē ir bijis 7. Siguldas kājnieku pulks, tad arī galvenajiem materiāliem par to ir jābūt pie mums,” ir pārliecināta N.Pomerance.
