Romāns turpinājumos. 1. “Ar mūsdienu tehnoloģiju sasniegumiem, kā jūs jau ziniet, un straujo progresu medicīnas zinātnēs ir panākams arī tas, ka pat bērna piedzimšana vecākiem vēlamā datumā ir pilnīgi iespējama, vadāma.
Romāns turpinājumos. 1.
“Ar mūsdienu tehnoloģiju sasniegumiem, kā jūs jau ziniet, un straujo progresu medicīnas zinātnēs ir panākams arī tas, ka pat bērna piedzimšana vecākiem vēlamā datumā ir pilnīgi iespējama, vadāma un uzskatāma par apskaužami vienkāršu. Neviens nebrīnās vairs arī par to, ka embriju no tā sauktās mēģenes – mākslīgiem apstākļiem ārpus sievietes organisma var “pārstādīt” sievietes organismā, un pirmsākuma šūnas – olšūnu un spermatozoīdus var rūpīgi izvēlēties. Te var būt dažādi varianti: pašu nākamo vecāku šūnas un bērna izaudzēšana bioloģiskās, īstās mātes dzemdē vai svešas – donoru pirmšūnas sievietes, nākamās mātes organismā vai retāk – bērna vecāku dzimumšūnas ar tā saucamās surogātmātes līdzdalību bērna iznēsāšanā. Tātad praktisku variantu ir pietiekoši daudz. Klonēšanas metodika, šūnu kodolu pārstādīšana, klonēšana terapijas nolūkā, spermas banka, – vairākus gadus atpakaļ tie bija termini, ko lietoja zinātnieki un šaurs aprindu loks, tagad ar tiem piebārstītas interneta diskusiju lapas, tas vairs nav tabu. Mēs savā nozarē esam apguvuši pieredzi desmit gadu garumā un tas ir tikai sākums. Pasaulē ik brīdi parādās jauni pētījumi, satraucoši atklājumi… Apstāšos pie dažiem mūs interesējošiem jautājumiem. Uz jūsu jautājumiem, cienījamie kolēģi, atbildēšu pēc lekcijas un būs arī demonstrējums un aicināšu uz diskusiju… Jautājums par netradicionālu bērna radīšanu drīzāk ir ētikas un morāles jautājums. Jūs arī tam droši vien piekritīsiet…”
Profesora lekciju tulkoja arī angļu valodā. Iveta virspusēji klausās profesora Liniņa teiktajā, brīžiem ne visu saprazdama: terminu jūklis, zinātniski skaidrojumi. Viņas domas bieži aizklīst tālu projām no šīs telpas, un vārdi un jēdzieni profesora runā ir tikai kā viņas pārdomu fons. Viņa un Ivars beidzot ir tik tuvu savu vēlmju piepildījumam, ka pat galva reibst, visu izprotot smalkāk un detalizētāk nekā sākumā licies. Tas, ka viņiem, iespējams, būs bērns, kas izdodas līdzīgos gadījumos līdz pat piecdesmit procentiem, kā apgalvo profesors, paceļ sen zudušo Ivetas pašapziņu nebijušos augstumos. Viņi – četrdesmitgadnieki jau bija gandrīz samierinājušies ar bezbērnu ģimenes likteni, kad caur kādu Ivara draugu iepazinās ar Latvijā dzimuša tā sauktā mēģenes zīdaiņa ģimeni. Viss tikpat kā sagriezās ar kājām gaisā: visas domas, intereses un sarunas, kontakti un beidzot arī tikšanās ar profesoru Liniņu klīnikā. Laulātie, it īpaši viņa, bija ar mieru izdarīt visu iespējamo, lai īstenotu radušos cerību un beidzot kļūtu par sava, ne adoptēta bērna vecākiem. Bija jāveic daudzas analīzes, procedūras, izmeklējumi. Gaidīt rindā uz bezmaksas valsts apmaksāto procedūru viņi nevēlējās. Kramiņu ģimene bija pārtikusi un varēja bez lielām problēmām visu atmaksāt, apzinoties, ka tas ir tikai sākums. Viņi šinī izlemšanās periodā bija gājuši cauri visam: uzmundrinošām sarunām, klusiem un šaubu pilniem pārdomu brīžiem, strīdiem, asarām. Bija atkāpšanās no ieceres, Ivetas histēriskās reakcijas rīta stundās un mierīgi divvientulības vakari, kad iecerei pieauga zelta spārni. Apsverot bērna radīšanas savdabīgo, netradicionālo procesu, viss šķita kā pasakā, kurā ir daudz grūtību un notikumu, bet paredzamas laimīgas beigas. Iveta gara acīm sapņos jau redzēja savu veselo un skaisto zīdaini. Tik ļoti viņa bija noilgojusies pēc mazuļa! Tik ļoti! Līdz šim tikai sapņos daudzu gadu garumā viņa bija skūpstījusi zīdaiņa pierīti, glaudusi savu galvu pie gaišajiem, sprogainajiem matiņiem, apskaudusi katru sievieti, kas iznēsāja bērnu, kas stūma bērnu ratiņus vai veda savu mazuli pie rokas. Viņa reizēm jutās kā slima, bija daudzkārt apmeklējusi zintniekus, dziedniekus, ekstrasensus. Bez panākumiem. Viņas klēpis bija tukšs. Mātes jūtas viņā kliedzin kliedza gan nomodā, gan sapņos: “Gribu bērniņu, kaut mazu maziņu, kā pasaku īkstīti, ko audzēt lielu! Palīdzi, Laima!”
