Dzirdot par pamestiem un novārdzinātiem dzīvniekiem, rodas neizpratne – kāpēc viņu saimnieki tā dara?
Dzirdot par pamestiem un novārdzinātiem dzīvniekiem, rodas neizpratne – kāpēc viņu saimnieki tā dara? SIA “Alūksnes nami” klaiņojošo suņu un kaķu izolatorā šobrīd uz laiku mājvietu raduši trīs suņi Džeks, Simba un Reksis, kuriem katram noteikti kādreiz ir bijis saimnieks. Varbūt suņuki tā arī nekad nav bijuši pilntiesīgi ģimenes locekļi, lai gan to ir pelnījuši.
“Kad Džekam, gudram sunim, pieliekam pavadu, viņš guļ zemē un trīc. Arī uz svešiem cilvēkiem viņš reaģē ar bailēm un drebēšanu, jo guvis sliktu pieredzi,” stāsta klaiņojošo suņu un kaķu izolatora vadītāja, veterinārārste Sarma Ločmele.
Gada laikā mājvietu izolatorā atrod apmēram 140 dzīvnieku. Noteiktais dzīvnieku uzturēšanās laiks izolatorā ir 14 dienas, taču tas parasti ieilgst. Ir suņi, kas patversmē dzīvojuši divus un pat trīs mēnešus. Citreiz viņus apskatās un neizvēlas, citreiz jau pirmajā tikšanās reizē suns iegūst jaunu saimnieku. Ir gadījumi, kad cilvēki izvēlas dzīvniekus, ko, šķiet, neizvēlēsies neviens, īpaši kucītes.
“Esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kas no izolatora paņem dzīvniekus, rūpējas par viņiem un dāvā savu mīļumu, taču diemžēl netrūkst tādu cilvēku, kas ar mierīgu sirdi spēj izmest dzīvnieku un vairs nelikties par viņu ne zinis,” saka veterinārārste.
Kāzu laikā bēg
Izolatorā galvenokārt nonāk dzīvnieki, par kuriem iedzīvotāji ziņo, ka viņi ir pamesti. “Mēs viņus neķeram un nemeklējam,” uzsver S.Ločmele.
Izolatora darbiniekiem labi pazīstama melna laika Rojs, medību suns, kas palaikam ar klaiņošanu pievērš apkārtējo uzmanību, tāpēc viņi zvana uz izolatoru. Arī Rojs pazīst izolatora darbiniekus, tāpēc, ik reizi satiekoties, bēg no viņiem.
“Cilvēki baidās no šādiem suņiem, taču suns, atrodoties ārpus savas teritorijas, cilvēku neaiztiek, ja viņu neizaicina. Parasti šajā mājā, pie kuras suns klaiņo, ir kucīte. Kāzu laikā suns aizbēg no sava saimnieka, šajā laikā arī saimniekiem ir grūti,” atklāj S.Ločmele.
Viņa secina, ka dzīvnieku īpašnieki neievēro noteikumus. Viņi nedrīkst pieļaut, ka suns klaiņo pa pilsētu. “Jaunais Dzīvnieku aizsardzības likums paredz, ka suni saimnieks var neturēt pavadā, ja viņš spēj kontrolēt dzīvnieku. Nezinu, cik daudz būs tādu īpašnieku, kas spēs to izdarīt. Varētu nebūt uzpurnis, taču pavadam ir jābūt,” spriež S.Ločmele.
Protams, dzīvniekam vajag no rītiem izskrieties, taču, ja pa ceļam viņš satiek suņu meiteni, tad galvenais būs precības, nevis atgriešanās mājās.
Suns vairs neuzticas
Izolatorā reti ir tādi gadījumi, kad tur nonāk vāji un novārguši suņi. “Bija bailīga kucīte, kas pagājušajā gadā ziemā nonāca pie mums. Viņai ap kaklu bija siksna, līdzīga veļas auklai ar drātiņām, kas bija tajā iegriezusies. Iespējams, īpašnieks vēlējās tikt no viņas vaļā, pakarot. Mēs viņu iemidzinājām,” saka S.Ločmele.
Ja sunim ļoti tiek nodarīts pāri, viņš to smagi pārdzīvo. Dzīvnieks vairs neuzticas un nespēj pieņemt cilvēku.
“Tāpēc dzīvnieku nevajag mocīt. Viņš sēž būrī, ierāvies kaktiņā, bet vajag mīlestību. Tādu suņu mums ir bijis daudz,” secina S.Ločmele.
Veterinārārste bilst, ka šādu pamestu dzīvnieku esot žēl un “neceļas roka” viņus nogalināt. Trīsdesmit procentos gadījumu to nākas izmantot. Citādāk ir tad, ja dzīvnieks ir vecs.
“Kad viņiem jādod narkoze, tad sēžu dzīvniekiem klāt, kamēr tā iedarbojas, un raudu,” saka viņa.
Nedzird par sadismu
S.Ločmele, braucot pa pagastiem, bieži dzird cilvēkus stāstus, ka pie viņiem ir pieklīdis suns vai kaķis. “Ir cilvēki, kas pieņem šādus dzīvniekus, baro un audzina. Zinu kādu gadījumu, kad meža vidū atrasts izmests mēnesi vecs kucēns, atradēji viņu paņēma sev. Kādam viņš nav bijis vajadzīgs. Šādu cilvēku dēļ ir vajadzīgi izolatori. Visvairāk nākoties atrast suņu meitenes. Gadās, ka pie izolatora durvīm ir nolikta kastīte ar maziem kaķēniem. “Ar kaķiem ir vieglāk nekā ar suņien. Sunim – vilkam ir vajadzīgs vadonis, grūtāk, ja viņš pats vēlas par tādu kļūt, S.Ločmele uzsver.
Par laimi, rajonā neesot dzirdēti gadījumi, kad pret dzīvniekiem izturas sadistiski. Tādu gadījumu, kad dzīvnieki no izolatora atgriežas pie bijušajiem saimniekiem, tikpat kā nav.
S.Ločmeli tracina, kāpēc cilvēki dzīvniekam nemeklē jaunu saimnieku, ja pašiem tas kļūst nevajadzīgs. Gadījumos, kad pamestie dzīvnieki nokļūst pie jauniem saimniekiem, viņi tos pieņem un uzticas. Neesot dzirdēti gadījumi, kad no viņiem bēg projām. Ir arī tādi gadījumi, kad saimnieks netiek galā ar savu suni rakstura dēļ, tāpēc izmet viņu uz ielas.
Dzīvniekiem dod vārdu
S.Ločmele stāsta, ka viena bijušā iemītnieka jaunā saimniece vēlējusies mazo draugu pielikt pie ķēdes, jo baidījusies, ka viņš var aizbēgt. Suņuks to pārdzīvojis, taču saimniece centusies pielabināties un atgūt uzticību. Vēlāk viņš kļuvis par kārtīgu mājas sargu. Stāstot par izolatora iemītniekiem, S.Ločmele katram min arī vietu, kur dzīvnieks atrasts.
Izolatora darbinieki cenšas sunītim dot vārdu. “Grūti saprast, kādu vārdu likt, jo cilvēks vārdu agrāk jau ir iedevis. Citreiz vārdu iedodam pēc asociācijām, kas ar suiu saistās,” saka S.Ločmele.
Vasarā bijis gadījums, kad kādam suņukam, ko iesaukuši par Susuriņu un mēnesi bija nodzīvojis izolatorā, izdevies aizbēgt no tā. Par viņu vairāk ziņu nav.
S.Ločmele zina gadījumu, kad izolatora iemītnieks, nokļuvis pie jauniem saimniekiem, rūpējies par pārtiku – mežā noķēris sev zaķi.
