Pārlaidis skatienu savai jauniekārtotajai viesistabai, kas būtībā bija liela un grezna zāle, Herberts lepni izrieza krūtis – jā, tā ir vienreizēja…
* * *
Pārlaidis skatienu savai jauniekārtotajai viesistabai, kas būtībā bija liela un grezna zāle, Herberts lepni izrieza krūtis – jā, tā ir vienreizēja… Koka paneļi, parketa, no ārzemēm pasūtītām dekoratīvām flīzēm izmūrēts antīks kamīns un pieskaņotas mēbeles. Pat nepagriežot galvu, spoguļiem klātajā sienā bija redzamas daudzās uz palodzēm, nišās un uz grīdas izvietotās ziedu vāzes. Kā kristāli zaigoja vēl neizdegušo sveču liesmu atspīdumi. Īsta pils! Tā viens pēc otra apgalvoja tikko aizgājušie viesi, bet Herberts jau pats to nešaubīgi zināja. Otras tādas mājas šai pusē nebija.
Lai arī citiem šķita, ka ēka ar astoņām istabām, dušas kabīnēm abos stāvos, baseinu un pirti piebūvē viņam nākusi kā pa smieklam, neviens nenojauta par Herberta negulētajām naktīm un nemitīgajām bažām – par visai nepastāvīgo biznesu, kas bija viņa ienākumu avots jau garus gadus, par savu veselību, par muguras sāpēm, kas nemitīgi atgādināja, ka pusmūžs jau nodzīvots.
Atvilcis vaļīgāk kaklasaites mezglu, visai raksturīgajā žestā aizbāzis pirkstus aiz vestes krūtežas, Herberts atviegloti izstiepās pītajā šūpuļkrēslā un bezrūpīgi noskatījās kamīna liesmās. Kaut kur aiz lielajiem dubultlogiem kailajos koku zaros plosījās decembra vējš, bet šajos Ziemassvētkos tas viņu vairs netraucēja. Savā pilī viņš jutās apmierināts un pasargāts.
Jā, nu Herberta sapnis bija piepildīts.
Kādu brīdi apcerīgi jūsmodams par mīksto un bārkstaino tepiķi sev zem kājām, viņš uz brīdi atkal sajuta sen aizmirsto smeldzi – šai pilnībai tomēr kaut kā pietrūka. Kaut kā tuva un mīļa sev blakus. Kamēr diendienā kustējās un nepārtraukti domāja par darāmajiem darbiem, šīs domas bija izdevies nolikt malā. Nu apsēdies, Herberts tās vairs neprata aizgainīt.
Lai gan – sieviete blakus – tie ir tikai lieki izdevumi. Nervu beigšana un nemitīgi kašķi. Pasarg” Dievs, vēl bērns gadīsies! Un tas jau tikai mantu putinās.
Kāds paziņa viņam piedāvāja krāšņu un cēlu runci, bet, apsvēris visus par un pret, Herberts no tā atteicās – pārāk daudz rūpju jau tā viņam bija uz kakla. Lai gan – arī tagad, visu pabeidzis, viņš negribētu kaķi – nedz sev pie kājām, nedz klēpī. Un kur nu vēl suni. Liekas klapatas! Tas viss tikai atņemtu laiku darbam. Bet savs bizness prasīja nemitīgu uzmanību – ne mirkli nedrīkstēja atslābt. Kurš muļķis gan to vēl nezināja, ka visas pasaules degviela ir nauda! Un tā Herbertam bija.
Pastiepies līdz plauktam un paņēmis sev uz ceļiem klēpjdatoru, ievadījis vajadzīgās paroles, viņš atkal iegrima savos rēķinos.
* * *
“Nolādēts! Nolādēts!” Devija skaitīja ik uz soļa.
Viņai nebija jāatrodas te, tumsā un salā, uz neapgaismota piepilsētas ceļa! Kur nebrauc mašīnas, kur nav nevienas mājas, kur viss ir kā izmiris! Un vēl tādā vakarā, kad viņa būtu varējusi būt jebkur!
Un vēl tas sasodītais vējš, kas uzbāzīgi līda zem pieticīgā apģērba un stindzināja ne tikai miesu. Gribējās apsēsties ceļā malā, sarauties čokurā, jo ceļgali šķita nejūtīgi un sastinguši kā lāstekas.
Devijas vieta bija pie bagātīgi klāta Ziemassvētku galda, pie ļaudīm, pie mūzikas, kur viņu gaidīja. Kāpēc gan viss bija izkārtojies savādāk? Kurš te visu bija salaidis grīstē? Kuru tagad savās domās nolīdzināt līdz ar zemi? Iznīcināt!
No līdzšinējās biežās zvanīšanās un aukstuma telefona baterija bija izlādējusies, un nu nebija iespējams nedz nolamāt menedžeri Verneru, nedz konkurenti Sigitu. Varbūt tā bija tieši viņa, kura aizsūtīja Deviju uz šo nomali, lai pašai tiktu biezākais kumoss.
Jā, gatavojusies Devija bija uz pavisam ko citu.
Pēc Vernera telefona zvana bija saprotams, ka darbs viņai paredzams pie pārtikuša un solīda kunga, kuram gaidāmas palielas viesības un kurš spēj maksāt par eksotiku. Taču, ar taksometru atbraukusi uz norādīto adresi, tālāk par vārtiem Devija netika. Pie greznās savrupmājas ārdurvīm tā arī neviens neparādījās, lai arī cik ilgi viņa spieda pie monumentālās ieejas ierīkoto zvana pogu. Tai pat laikā bija labi redzams, ka telpās kāds ir – aiz izgaismotajiem logiem caur aizkariem vīdēja silueti, tur skanēja mūzika, tātad – vieta bija pareizā. Šķita, – kāds pat paskatījās gar aizkara malu, bet tad žigli pazuda no loga ailes.
Jau reizi piekto izmisīgi spiezdama zvana pogu, Devija nolādēja savu likteni, kas visai bieži viņai lika pārvarēt nepelnītus sarežģījumus. Viss taču bija sarunāts! Arī ievērojamā samaksa, kura nu draudēja izpalikt… Jau kuro reizi izdauzījusies ar kājām pa vārtiņiem, pie viena mēģinot pārkliegt troksni, kas mājas iekšpusē, Devija beidzot atzina, ka pareizākais nebūtu nosalt pie vārtiem, gaudojot kā sunim pilnmēness naktī.
Pārlikusi pār plecu celofāna maisā ielikto dejotājas tērpu, viņa izgāja uz ceļa. Nu bija jāizvēlas virziens… Zvārguļiem klusi skanot, Devija pagriezās uz to pusi, kur ceļu izgaismoja mēness..
* * *
Marks necieta svētkus, necieta mājas un baidījās no patēva. Tāpēc viņš šovakar atradās te – uz ceļa, tumsā. Un vēl pirms brīža minēja – uz kuru pusi doties…
Nu viņš zināja – uz priekšu, kur kājas nesīs un deguns rādīs. Tur, kur neskan mūzika un laimīgu cilvēku smiekli. Kur nav māju sajūtas, jo tā deva tikai sāpes un asaras, bet tas taču neesot puika, kas puņķojoties – tā visai bieži teica patēvs un pie viena neaizmirsa iešķilt arī pa ausi. Tāpēc Markam bija izveidojies reflekss – pa māju staigāt plecos ierautu galvu. Par to savukārt pukojās māte, tajās retajās reizēs, kad to vispār pamanīja – savos desmit gados puika tikšot pie kupra un palikšot vispār bez kakla. Patēvs, ja vien caur dzēruma dvingu vēl ko sadzirdēja, tūlīt bija gatavs risinājumam un cēlās puiku aiz ausīm pastiept garumā. Un Marks muka. Uz to viņam jau bija ķēriens – cauri pagaldei, kur patēvs parasti iesprūda, ja mēģināja dzīties pakaļ, caur virtuves logu, kas parasti stāvēja pusvirus, un tad jau viņu panākt varēja vien skaļas klaigas, kuras puika bija iemācījies nedzirdēt.
Visas dienas jau gan tādas nebija. Algas dienu pusdienlaikā, saņēmis naudu, patēvs ieradās mājās ar pilni piekrautu automašīnas aizmugurējo sēdekli, un tad tur gadījās arī visādi labumi Markam – reiz pat jaunas botes un visumā moderna skolas soma. Visai bieži – saldumi, čipsi un citādi kārumi, kurus Marks iemācījās noslēpt pats no sevis – lai uzreiz neapēdas. Tikpat skaidrs bija, ka tajās dienās vakaros labāk mājās vispār nenākt. Vai nu tāpēc, ka paša dēls no patēva izvairījās un pat slēpās, vai kāda cita iemesla pēc, bet, krietni paņēmis uz krūts, viņš parasti aiztika Marku. Sākumā kaitināja, izaicināja un zākāja. Un, kad nu puika nekā nereaģēja, tad izsmēja. Ja pie rokas gadījās kas metams, tad viss lidoja Marka virzienā. Ja zēns vēl nepratās atbildēt, tad patēvs, strauji atgrūzdams galdu, metās viņam virsū.
Un tad Marks bēga.
Tieši tāpat kā šovakar – pēc iespējas tālāk no mājām.
Parasti jau gan nākamajā dienā viņš atgriezās mājās.
Nesen izlasījis stāstu par Dullo Dauku, Marks arī sāka sapņot par horizonta sasniegšanu. Vismaz tik daudz, lai redzētu, kas ir tur – blakus pilsētā, citā valstī.
Varbūt tieši šonakt ir īstais laiks uzsākt ceļu pretim nezināmajam. Prom no bailēm un sāpēm. Tas nekas, ka salst. Ievilks galvu dziļāk biezā džempera apkaklē, lai nestingst ausis, sabāzīs rokas azotē – un aiziet!
* * *
Uz brīdi pietupusies un sasildījusi nosalušos ceļgalus, Devija cēlās, lai dotos tālāk. Vienu brīdi viņai šķita, ka kaut kur priekšā caur kokiem pavīd gaisma. Varbūt vēl kāds neguļ, varbūt tur ir telefons vai vismaz siltums…
Sasparojusies Devija pielika soli.
Aiz meža ieloka patiešām bija saskatāmas mājas, kuru pagalmā jau pa gabalu bija redzama liela, mirgojošām lampiņām izgreznota egle.
“Tur vismaz būs cilvēki,” Devija sevi uzmundrināja.
Mājas tuvums viņu nomierināja, bet skatiens neatraujoties kavējās pie zaigojošās egles. Pienākusi sētai pavisam tuvu klāt, Devija pamanīja vēl citus neparastus greznojumus – no smalkām drātiņām un spuldzītēm izvīts ziemeļbriedis un tam blakus kamanas. Mājas terase kā nosēta ar mirgojošām greznām sniegpārslām. Šķita, ka šīs visas gaismas rada skaņu. Tikko sadzirdamu, varbūt tikai nojaušamu. Gaisa vibrāciju.
Bet visam tam pāri kā smalks šķidrauts no debesīm krita zaigojošas pārslas.
Savādā bijībā šīs teiksmainās ainavas priekšā notupusies, Devija uz brīdi aizturēja elpu…
Pēkšņi viss šķita kā pasakā. Varbūt kā Sniega karalienes ledus pilī – tikai daudz siltāk un mājīgāk. Sirsnīgāk. Klusinātāk.
Bet varbūt – kā kādā vēl neuzrakstītā pasakā, kurā viss vēl tikai notiks. Varbūt atvērsies durvis, varbūt sāks līt sidraba lietus, varbūt….
Izņēmusi no iesaiņojuma savu dejotājas tērpu, Devija nometa pusmēteli sniegā un ietērpās zaigojošajos, klusi sanošajos vizuļos. Aplikusi diadēmu, viņa sajutās piederīga eglei un visai šai pasakainajai vietai.
Ritmiskām, līganām kustībām, iekļaujoties tikai sev vien sadzirdamā mūzikā, Devija uzsāka savu Ziemassvētku vakara deju… Bija tik viegli atraisīties un kļūt pašai. Aizmirst uzspiestās prasības, improvizēt un radīt. Saaugusi ar šo fantāziju, mājas aizvējā viņa aizmirsa gan salu, gan sevī sabriedušās dusmas par sabojāto vakaru…
* * *
Gabaliņu palēkājis un paskrējis, lai sasildītos, Marks, mazliet aizelsies, atsāka lēnāku soļošanu. Ek, tomēr vajadzēja gan kādu siltāku drēbes gabalu mugurā.
Atcerējies, ka tepat netālu ir viņa drauga mājas, Marks nogriezās uz to pusi. Raita vecāki parasti ārdurvis neslēdza, bet darba drēbes glabāja priekšnamā. Nekas traks jau nenotiks, ja viņš uz sava ceļojuma laiku aizņemsies drauga veco ziemas jaku.
Ārdurvis gan drusku iečīkstējās, bet to sadzirdēja vien mazais kucēns, kuram Raitis bija devis muļķīgu vārdu – Sēdis, jo šunelis lielāko daļu nomoda laika pavadīja sēžot. Varbūt viņam patika tālāk redzēt, vai varbūtsaņemt uzslavas un cilvēku apbrīnu? Par to abi zēni bieži bija prātojuši, īpaši, kad Sēdis, tupus uz pakaļkājām, ritmiski mīņājās mūzikas pavadījumā.
Pazinis Marku, suņuks klusu iesmilkstējās un glaudās zēnam gar kājām.
Ātri uzvilcis drauga jaku, Marks devās uz durvju pusi, bet Sēdis veikli izslīdēja viņam starp kājām. Marks gan mēģināja kucēnu notvert un dzīt atpakaļ uz mājām, bet, sapratis, ka tā pievērsīs sev uzmanību, paķēra Sēdi azotē un izmetās no pagalma.
“Nekas, divatā būs siltāk un jautrāk,” viņš mierināja kucēnu. Vai varbūt sevi.
Doma par apvāršņa meklēšanu vairs nešķita tik pievilcīga. Varbūt prātīgāk būtu uzmeklēt mājas, kur dzīvo tēvs un vecāmāte? Sen bērnībā viņš atceras tur bijis. Pārāk tālu tas nevarētu būt…
Ja visu nakti ietu, varbūt rīt ap dienasvidu nonāktu pie viņiem. Izgājis uz lielceļa, nu jau daudz jestrākā solī Marks devās uz priekšu. Lai ceļš būtu īsāks, viņš Sēdim stāstīja savas bērnības atmiņas – par to, kā pie vecmammas ganījis trušus un bļodā mācījis pīlēniem peldēt.
Pavisam nemanāmi viens ceļa līkums sekoja nākamajam, līdz kādā ielokā mājas pagalmā Marks pamanīja lielu zaigojošu egli – tādu, kādu viņš reiz bija nosapņojis. Vai varbūt tomēr kaut kur dzīvē ieraudzījis?
Apburts no redzētā, viņš tuvojās mājai, kuras pagalmā manīja vizuļojam vēl ko kustīgu un krāsainu. Tikai tuvāk pienācis, Marks saprata, ka tā ir meitene. Dejojoša un klusi skanoša. Savāda mūzika nāca no viņas – kā viena vai varbūt vairākas smeldzīgas gari izstieptas skaņas. Vibrējot tās saplūda ar ritmisko vizuļu šķindu un radīja neparastu skaņdarbu.
Sēdis Marka azotē arī bija sajutis māksliniecisko aicinājumu, un, izslīdējis no siltās guļvietas, notupās blakus meitenei. Jau nākamajā mirklī, uztvēris mūzikas ritmu, viņš pievienojās dejotājai.
Baidīdamies iztraucēt šo burvību, Marks notupās sniegā…
* * *
Rēķini kā vienmēr saskanēja. Apmierināts ar paveikto, Herberts izslēdza datoru un atviegloti nopūtās. Pulkstenis jau rādīja gandrīz pusnakti. Varbūt laiks doties pie miera? Ko gan viņš vēl lai gaida…
Izslēdzis istabā sienas gaismas, Herberts piegāja pie loga, lai vēl kādu brīdi pajūsmotu par īpaši skaisto egli.
Tas, ko viņš ieraudzīja, pirmajā brīdī radīja savādu neticamības sajūtu: “Es laikam sapņoju. Kā tas iespējams?”
Viņa mājas pagalmā pie viņa egles dejoja sveša meitene!
Un kas vēl tur kūņojas?
Uzlicis brilles, Herberts ieskatījās vērīgāk… Suns?
Dejojošs suns? Tas ir kāds cirks? Nekas tāds te nebija plānots.
Jau gandrīz gatavs mesties laukā, lai pieprasītu ievērot kārtību, Herberts ieskatījās meitenes kustībās. Savādi līganās un plūstošās. Graciozās un pievilcīgās.
Kā viņa tā prot – klusumā?
Un suns? Kā tam izdodas pieskaņoties?
Herbertam to noteikti vajadzēja redzēt tuvumā. Saprast, kā tas iespējams.
Turēdamies pagalma ēnas pusē, viņš piesardzīgi lavījās uz dejotāju pusi – vēl negribējās atklāt savu klātbūtni. Piezadzies tuvāk, Herberts saklausīja klusu mūziku un acīm ziņkāri meklēja spēlētāju. Tikai tad viņš ievēroja sniegā sēdošo, čokurā sarāvušos zēnu. Puikas sejā bija redzams apgarots smaids, viņš līgani šūpojās līdzi skaņām, bet mūzikas instrumentu zēna rokās gan nemanīja.
Tad – kas gan skanēja?
Neviļus paspēris pāris soļus tuvāk, Herberts apstājās.
Šķita, ka tikai suns pamanījis mājas saimnieka klātbūtni, jo, līksmi luncinādams asti, piesteidzās pie Herberta. Puika, joprojām aizsapņojies, nenolaida skatienu no dejotājas, bet viņa, aizvērusi acis, klusi pie sevis dūkdama savādu manrtu, vēl arvien griezās dejā. Tikai tagad Herberts pamanīja jaunās sievietes plāno ietērpu un attapa – cik nesaudzīgi aukstums zogas caur viņa paša plāno apģērbu.
Salīgi nodrebinājies, Herberts pietuvojās puikam un jautāja: – Vai negribat ienākt sasildīties?
* * *
Tikuši siltumā, pēc karstas tējas tases un sātīgām vakariņām visi trīs ceļinieki noguruši pieklusa. Katrs no viņiem domāja savu domu, un laikam jau ne pašu vieglāko. Mājas pārticība uz brīdi gan nomierināja, bet tai pat laikā sāpīgi lika apzināties to nabadzību, kādā viņiem būs jāatgriežas rīt…
Devija saprata, ka šī nav pasaka un tai nebūs beigu “..un tā viņi laimīgi dzīvoja līdz sirmam vecumam”. Un vispār – neviena pasaka jau neko līdz galam tā īsti neizstāsta. Nedz to, kā tad Pelnrušķīte tika galā ar princeses pienākumiem, nedz – vai viņa jutās laimīga.
Un tomēr Devija bija bezgala pateicīga Herbertam – par mājīgo siltumu un vakariņām, par neuzmācīgo un klusējošo klātbūtni, par uzmanību un sapratni. Par viņa tēvišķajām rūpēm pret Marku, kad zēns, asaras no vaigiem paslepus slaucīdams, bija izšņukstējis savu dzīvesstāstu. Izrādās, Herberts pazina zēna tēvu un jau pie gaismiņas apsolījās viņu turp aizvest.
Caur istabas puskrēslu veroties sirmot sākušajā vīrietī, kādā brīdī Devija sajuta viņā draugu. Tādu, kuram no sirds gribas pateikt tīru paldies.
Viņa dejos! Telpā skanošā mūzika bija tieši tāda, kādu varēja vēlēties. Vēlreiz uzvilkusi savu vizuļiem klāto dejotājas tērpu, meitene atdzīvojās.
Devija runāja – caur ritmu un grāciju. Ar katru žestu un kustību, ar smaidu, cenzdamās izteikt Herbertam savu pateicību. Šūpodamās kā smilga un izliekdamās kā efeja, viņa uzziedēja dejā, no kautras vēsmiņas pārtapdama vēja brāzmā…
* * *
Kā izmests no laivas vai varbūt – kā izsists no rāmjiem, Herberts jau kuro reizi nervozi caurstaigāja māju. Pēdējās stundas laikā, kopš te iestājies klusums, viņš vairs neatrod sev vietu.
Kur palicis viņa miers? Vai tas aizdejoja kopā ar Deviju, viņai atvadoties autobusa pieturā? Vai varbūt palika Marka pateicības un uzticības pilnajā acu skatienā?
Kas ir tās ēnas, kas pavīd spoguļu atspulgos? Vai tie nav vizuļi no Devijas tērpa? Un šī mūzika? Vai tā nav atbalss no vakar aizsāktās sarunas pašam ar sevi? Ko es esmu atstājis pēc sevis… Kur ir mans iestādītais koks…
Kas ir šī sajūta, kad pēkšņi gribas dot un dot, bet nav kas ņem?…
Pagriezis muguru savai lepnajai viesistabai, Herberts ilgi skatījās uz izgreznoto egli pagalmā.
