Dzīvu muzicēšanu nevar saglabāt. Skaņas vibrē gaisā tikai mirkli, kamēr vijoles lociņš slīd pa stīgām. Tāds ir baltā ziemas dienā, kad mārkalniete Beatrise Koemece savas mājas pagalmā liek skanēt Raimonda Paula smeldzīgajām melodijām.
Dzīvu muzicēšanu nevar saglabāt. Skaņas vibrē gaisā tikai mirkli, kamēr vijoles lociņš slīd pa stīgām. Tāds ir baltā ziemas dienā, kad mārkalniete Beatrise Koemece savas mājas pagalmā liek skanēt Raimonda Paula smeldzīgajām melodijām.
“Katru vakaru es spēlēju vijoli, akordeonu vai klavieres. Tā ir tāda iekšēja nepieciešamība. Ne jau priekš pasaules vai kāda cita, bet priekš sevis. Mūzika ir vajadzīga, lai būtu spēks dzīvot,” saka B.Koemece Viņa secinājusi, ka mūzika spēj atbalstīt kā nekas cits, bet ir jābūt tajā iekšā – ne tikai jāklausās, bet arī pašai jāspēlē. Tā attīsta jūtas, palīdz saklausīt sirdsbalsi. “Viss sliktais pazūd, spēlējot un klausoties mūzikas skaņās. Tas ir skaistums! Rodas jauna enerģija un vēlme palīdzēt citiem,” atklāj sirmgalve.
Spēku un veselību gūst mūzikā
Viņa nenožēlo, ka nekļuva mūziķe. Maizes pelnīšana ar to droši vien nesanāktu. B.Koemece bijusi grāmatvede mežrūpniecības saimniecībā un pūlējusies piemājas saimniecībā. Vai ar sastrādātiem, pietūkušiem pirkstiem var niansēti izspēlēt arī klasikas skaņdarbus? Savam un citu priekam var, turklāt ar mūziku cilvēkā ienāk labestība. Augustā Beatrisei paliks 84 gadi, bet spēka vēl diezgan. Kad dēls ar tehniku sastrādājis zemi, pati var apstādīt dārzu, izravēt un arī novākt.
“Nevajag činkstēt un vaidēt. Var sevi pārliecināt, ka nav nekādas kaites, un tad viss ir kārtībā. Garlaicīgi man nav, televīziju gan reti skatos. Ziemā palasu avīzes, rakstu atmiņas, bet vasarā vienmēr ir ko darīt laukā,” stāsta B.Koemece. Dzimtajā pagastā viss ir pazīstams un tuvs, tomēr katra jauna diena skan citādi. Novakarēs ēnas uz ceļa kļūst kāpnes, kas paceļas liepzariem pretī. Roka sajūt akmens glabāto siltumu, kad saule lēni slīd aiz meža robotajām galotnēm. Tā ievilkusi debesīs sārtas svītras kā nošu līnijas. Putni aizlido, iezīmējot tajās steidzīgus treļļus, un Beatrise atkal ņem vijoli, lai tās skanējumā izteiktu pārsteidzošo dabas skaistumu.
Nekļūst slavena mūziķe, bet neskumst
Tagad viņa palikusi viena vīra tēva mājā, bet nejūtas vientuļi. Dēls ar ģimeni dzīvo pagasta centrā, meitas ģimene – Rīgā. Viņi un mazbērni bieži apciemo māmuļu. Viņa ir lepna, ka mazdēli beiguši mūzikas skolu. Tas nekas, ka viņi izvēlējušies citu darbu. “Viss ir skaisti un labi, bet jaunajiem pietrūkst saskares ar vecajiem. Mācu savējiem – nerunājiet visu! Zināt varat, bet nerunājiet!” saka sirmgalve. Vārds ir kā vējš – aizšalc un vairs nenoķersi. Jaunajiem nav ar ko salīdzināt, bet viņa dzīvojusi dažādās iekārtās, kara un miera gados.
Neparasts vārds – Beatrise. Tāds bijis pazīstamā diriģenta Leonīda Vīgnera māsai, mūzikas pedagoģei. Viņa ieteikusi mātei, kas bijusi pazīstama ar B.Vīgneri, meitu saukt par Beatrisi un nest viņas vārdu pasaulē. Neizdevās, jo B.Koemeci neuzņēma konservatorijā. “Pirmās bija mutes harmonikas, ko spēlēju jau piecu gadu vecumā pēc dzirdes. Vijoli man uzdāvināja krusttēvs. Tās spēli mācīja ne tikai vietējie skolotāji, bet arī slavens vijolnieks Rīgā. Pie viņa ņēmu privātstundas,” stāsta B.Koemece. Iestājeksāmenā konservatorijā viņa nospēlēja skaņdarbu, pēc tam aicināja uz pārrunām un piedāvāja stāties Komunistiskajā partijā. Jauniete tāpat kā vēl daži potenciālie studenti izlēma labāk braukt atpakaļ uz mājām. Kas neizdevās Beatrisei, izdevās jaunākajai māsai. Viņa beidza konservatorijas kordirigēšanas nodaļu, mācījās pie Haralda Medņa un diriģēja savulaik slavenā kolhoza “Lāčplēsis” kori.
Glabā melodijas, kas ielīksmo sirdi
Beatrises dzimtās mājas atradās pie ezera. Vecāki bija muzikāli. Māte spēlēja klavieres, tēvam bija lieliska balss, prata vairākus mūzikas instrumentus. Protams, ne tikai Beatrise, bet arī māsa un brālis nevarēja neiepazīt skaņu burvību. “Mēs braucām ar laivu pa Alūksnes ezeru, kad ziedēja ūdensrozes, spēlējām un dziedājām. Kas stāvēja krastā un klausījās, pasūtīja dziesmas,” atceras pensionāre. Viņa atzīst, ka melodija ir vienīgā mūzikas forma, tāpēc nevar saprast daudzu jauniešu iecienīto smago roku un repu.
Senāk lauku puiši visu dienu smagi strādājuši, vakarā apvilka baltus kreklus, ietina vijoli vai cītaru lakatiņā un gāja uz saspēlēšanu. Bija vīru kvartets un dubultkvartets. Neviens notis nepazina, bet skanēja tā, ka sirds līksmoja. Tiesa, Beatrise maz ir spēlējusi plašākai klausītāju auditorijai. Kad Gita Briediņa rīkoja mūzikas festivālus, tad viņa uzstājās. “Mūsu tautā ir daudz talantu, bet tagad cilvēki ir nospiesti. Nav darba un arī iztikas,” secina B.Koemece. Pēdējā viņas uzstāšanās bija Kolberģa tautas namā, kur Beatrise ar vijoles spēli un labiem vārdiem sveica pensionārus kaimiņu pagastā. Viņa vēlēja saglabāt sevī ozola lepno spītu, pīlādža sīvumu un kadiķa sīkstumu. Tad spēsim cits citam sniegt draudzīgu roku, pateikt saulainu vārdu un kopā sveikt ābeļziedus pavasaros.
Mūzika stiprina un palīdz saprasties
B.Koemeces tēvs Vilhelms Asars izgājis divus karus – cīnījies Pirmā pasaules kara frontē un Latvijas neatkarības cīņās. Mūzika viņu izglābusi ne reizi vien. Tēvam visur līdzi bija mutes harmonikas vai ģitāra. Pirmajā pasaules karā viņš bija sakarnieks. Kalnos kopā ar cīņubiedru gājuši uz tuvējām mājām pēc ūdens. Parasti nostājušies nokalnē un spēlējuši dziesmas “Baltā akācija” melodiju, kas tajā apvidū bijusi iecienīta. Rumāņu meitene vienmēr no akas iesmēlusi ūdeni karavīriem arī līdznešanai. Kādu rītu viņa nākusi tiem pretī un teikusi, lai nedodas tālāk. “Ja nebūtu brīdinājusi, viņi būtu nošauti. Labi cilvēki ir visās tautās, tāpēc vajag vienam otru cienīt un pateikt labu vārdu. Tēvs teica, ka pasaule ir skaista, bet vajag saprast cilvēkus,” norāda Beatrise. Viņa piebilst, ka mūzika ir daudz ciešāk saistīta ar cilvēka rīcību nekā parasti domājam.
Pēc Otrā pasaules kara tēvs strādāja par mežsargu. Nesa mežabrāļiem maizi un uz māju ņēma zeķes izmazgāt. Beatrise domā, ka vecāku labestība ir viņā tāpat kā mūzikas mīlestība. “Ja otram iet slikti, tad jāsniedz roka atbalstam. Tiesa, dzīves gudrība nāk ar gadiem, bet laba mūzika ir skaidra kā bērns un gudra kā sirmgalvja acis,” saka B.Koemece.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Beatrise Koemece.
Vecums: 83 gadi.
Sociālais stāvoklis: pensionāre.
Vaļasprieks: mūzika.
