Alūksnietis Andris Račiks atceras, ka no pašreizējā uzņēmuma “Alūksnes Energoceltnieks” uz barikādēm braukuši gandrīz vai visi darbinieki.
Alūksnietis Andris Račiks atceras, ka no pašreizējā uzņēmuma “Alūksnes Energoceltnieks” uz barikādēm braukuši gandrīz vai visi darbinieki.
“Mūsu postenis bija uz Ministru Padomes kāpnēm pretī Ļeņina piemineklim. Sagadījās tā, ka es uz barikādēm biju tad, kad notika interfrontes mītiņš un kad otrreiz vajadzēja gaidīt viņu gājienu, un kad omonieši apšaudīja Iekšlietu ministriju,” stāsta A.Račiks.
Viņš secina, ka tajos gados lielu iespaidu uz tautu atstāja raidījums “Labvakar”, Tautas frontes darbība, dažādi organizētie pasākumi, piemēram, “Baltijas ceļš”.
“Tas viss pamazām izveidoja nostāju “pret”. Tā bija sevis apliecināšana. Cilvēki toreiz bija uz viļņa. Mūsu ierocis bija vienotība,” uzskata barikāžu dalībnieks. Kāda tikai tehnika – “KAMAZi” ar malkas kravām, akmeņoglēm, baļķiem, autobusi – netika aizvesta uz Rīgu! “Tur bija pārdzīvojumi un emocijas. Uz Ministru Padomes kāpnēm Valmieras meiteņu ansamblis “Vienalga man” dziedāja dziesmas. Kāda veca tantiņa, kurai trīcēja rokas, bija atnesusi mums ledenītes,” ar saviļņojumu stāsta A.Račiks.
Viņš atminas, ka līdzi bijušas gāzmaskas, jo tālākos notikumus nebija iespējams prognozēt. “Mums mācīja: ja sāks šaut, tad visi gulieties zemē, taču vienlaikus mierināja, ka uz neapbruņotiem cilvēkiem neviens nešaus,” stāsta A.Račiks. Alūksnietis prāto, ka toreiz citādāk nemaz nevarēja būt un uz barikādēm bija vērts iet.
“Cilvēki, protams, šodien nedzīvo tā, kā viņi bija vēlējušies savos ideālos. Viņi daļēji ir vīlušies. Vaina ir ne tikai valdībā, bet arī cilvēkos. Valdība ir tāda, kādu to cilvēki ievēl. Ja tajā nav tautas aizstāvju, tad ir grūti,” spriež A.Račiks.
Par sevi viņš teic, ka tagad esot vēl lielāks nacionālists nekā pirms piecpadsmit gadiem. “Toreizējie ideāli daļēji ir nodoti. Diemžēl tagad visu izšķir nauda. Tai ir liela nozīme, taču ne galvenā. Cilvēcīgais faktors ir palicis otrajā plānā. Visi nekad nebūs baņķieri, spēļu zāļu īpašnieki un ministri, kādam ir jādara vienkāršie darbi,” saka viņš.
A.Račiks uzskata, ka Latvijā raksturīga pārprasta demokrātija, pārspīlēta naturalizācija un akla pakļaušanās Eiropas prasībām. Latviešu trūkums ir nespēja aizstāvēt savas domas.
“Toreizējo saukli “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā” esam aizmirsuši,” saka A.Račiks. Viņš arī šodien dotos uz barikādēm, ja tas būtu nepieciešams, tāpat kā to darīja pirms piecpadsmit gadiem. A.Račiks spriež, ka uz tām dotos arī citi, taču attieksme cilvēkiem būtu citādāka. Viņš cerības liek uz jauno paaudzi, kas tagad tikai uzsāks mācības skolā, ka viņi spēs kaut ko kardināli mainīt Latvijā.
