Malienas pagastā Elza Andrejeva nodevusi zemnieku saimniecību “Kalnāres” Intas un Anda Cingleru ģimenei, bet pati nolēmusi priekšlaikus pensionēties.
Malienas pagastā Elza Andrejeva nodevusi zemnieku saimniecību “Kalnāres” Intas un Anda Cingleru ģimenei, bet pati nolēmusi priekšlaikus pensionēties. Viņa ir pirmā Alūksnes rajonā, kas pavasarī saņems pensiju, jo pieteicās programmai “Priekšlaicīga pensionēšanās”.
“Bija jāizdara izvēle, un labi, ka bija šāda iespēja. Vajadzēja izlemt, kādu projektu īstenot – attīstīt daļēji naturālo saimniecību, pilnveidot standartus vai priekšlaikus pensionēties,” stāsta zemnieku saimniecības “Kalnāres” bijusī īpašniece E.Andrejeva.
Andrejevu ģimene saimniekot sāka deviņdesmito gadu sākumā. “Kādreiz mūsu īpašumā nonāca lielas saimniecības ēkas, tās pamazām vajazēja atjaunot. Pienāca laiks, kad sapratām, ka saimniecība ir jāpaplašina un jāattīsta, mums tajā pārsvarā bija roku darbs,” uzsver E.Andrejeva.
Elzas un Viktora Andrejevu ģimenes saimniecība nebija liela – 40 hektāri zemes, dažus hektārus nomāja. Ganāmpulkā bija septiņas govis.
“Teļus tikai atražojām. Audzējām graudaugus, nedaudz tos pārdevām, arī kartupeļus, galda bietes un burkānus,” stāsta E.Andrejeva. Galvenie saimniecības ienākumi bija piena ražošana.
“Par šo programmu “Priekšlaicīga pensionēšanās” biju dzirdējusi jau pirms diviem gadiem, tāpēc bija pietiekami ilgs laiks pārdomām. Mana kolēģe Inta un viņas ģimene ir enerģiski zemnieki, tāpēc nolēmu saimniecību nodot viņiem, jo pašu ģimenē nebija, kas šo darbu turpina,” uzsver E.Andrejeva. Projekts tika iesniegts septembrī, bet Lauku atbalsta dienesta atzinumu viņa saņēma decembrī.
“Līgumu par pensijas saņemšanu ar šo dienestu vēl neesmu noslēgusi. Bija paredzēts, ka zemnieku saimniecība no uzņēmumu reģistra nebūs jānoņem, tikai jābeidz aktīva lauksaimnieciskā darbība. Izrādījās, ka tā tomēr ir jālikvidē, un šis process jau ir uzsākts,” atklāj E.Andrejeva.
Grūtākais, pārņemot saimniekošanu, esot tas, ka saimniecībā ražošanas apjoms gadā jākāpina par 30 procentiem.
“Prasības ir augstas. Šādu apjomu ir grūti sasniegt. Pārņēmējam jābūt vismaz 1.līmeņa lauksaimnieka izglītībai un piecus gadus jāturpina saimniecībā iesāktais. Daudziem nav kam nodot saimniecību. Ja man nebūtu šādas iespējas, tad pievērstos augkopībai, ņemtu nomā zemi un domātu, kā atrisināt problēmu ar kalšu trūkumu,” spriež E.Andrejeva. I.Cinglere, kas pārņēmusi saimniecību, ir priecīga par šādu iespēju.
“Paplašinoties tas deva iespēju iegādāties labu ganāmpulku. Zinu, ka iepriekšējie saimnieki šo darbu darīja ar sirdi un dvēseli,” saka viņa.
