Viens aspekts, kas ļauj cilvēkam savu dzīvi saukt par izdevušos, ir veiksmīga profesionālā karjera, kurai cilvēks tiek gatavots jau kopš mazotnes.
Viens aspekts, kas ļauj cilvēkam savu dzīvi saukt par izdevušos, ir veiksmīga profesionālā karjera, kurai cilvēks tiek gatavots jau kopš mazotnes.
Viņš tiek sūtīts skolā, kurā apgūst vispārējas zināšanas dažādās nozarēs, vests uz pulciņiem, lai paplašinātu savu redzesloku, un, visbeidzot, pēc vidusskolas beigšanas viņam tiek dota iespēja izvēlēties veidu, kādā nodrošināt sev iztiku turpmākajā dzīves laikā, respektīvi, iestāties augstskolā, lai apgūtu ne tikai profesiju, bet nodrošinātu sev interesējošajā jomā tā saucamo “augsto kvalifikāciju”, kas nepieļauj ne mazākās aizdomas par nekompetenci vai neatbilstību ieņemamajam amatam.
Iespējams, ka vēl pirms 10 gadiem augstākā izglītība tika uzskatīta par milzīgu priekšrocību, kas garantēja tās īpašniekam stabilu darbu un uz kopējā fona augstu atalgojumu, taču šobrīd augstskolu ir saradies pārāk daudz, un to absolventiem lielās konkurences dēļ vairs netiek garantētas konkrēta izglītības līmeņa solītās “ekstras”, tāpēc, ja cilvēks grib paaugstināt savu dzīves līmeni, svarīgāk ir nevis iegūt augstskolas diplomu, bet gan pēc tā iegūšanas nodrošināt sev darbu tādā iestādē vai uzņēmumā, kas necieš no sīkām finansiālām problēmām un ietver tik sarežģītu iekšējo struktūru, ka problēma par karjeras izaugsmi un ar to saistītā atalgojuma palielināšanos atkrīt pati no sevis, tāpēc, cenšoties nodrošināt sev labāku dzīvi un kvalitatīvākus darba apstākļus, tiek pamestas dzimtās mazpilsētas un nereti pat valsts robežas, jo, runājot par tādām lietām kā nauda, sentimentam vairs neatliek vietas.
Šajā sakarībā aktuāli ir kļuvis runāt par “smadzeņu aizplūšanu”, kas skar ne tikai Latvijas mazās provinces, bet visu valsti kopumā. Arvien biežāk parādās sūdzības par kvalificēta darbaspēka trūkumu, jo personas, kas palikušas uzticīgas savai pilsētai un valstij, ne vienmēr spēj nodrošināt to funkciju, kas nepieciešamas vietējās attīstības augšupejai veikšanu.
Tomēr ir cilvēki, kas, neskatoties uz savu kompetenci sev zināmās jomās, ir gatavi strādāt par mazāku atalgojumu nekā to pieļauj viņu profesionalitāte, jo augstāk par materiālo tiek vērtēts cilvēciskais aspekts, kas liek samierināties ar esošo situāciju, lai tikai nebūtu jāmaina ierastā vide, kā arī paziņu un draugu loks. Šiem cilvēkiem it kā nevajadzētu uztraukties par darbavietas stabilitāti un ienākumu pastāvīgumu, jo kvalificēti darbinieki provincēs ir liels retums, turklāt tikai uz šādu indivīdu aktivitātēm un iniciatīvas balstās kādas konkrētas mazpilsētas nākotne, taču ne visi notikumi ir prognozējami, un gadās tik paradoksālas situācijas, kurās darbinieka lielākais drauds attiecībā uz darbavietas saglabāšanu ir nevis zināšanu vai pieredzes trūkums, bet nelaimīgā kvalifikācija, kas izrādās pārāk augsta ieņemamajam amatam.
Šādi gadījumi diez vai motivē cilvēku pilnveidoties un attīstīt savu profesionalitāti, tāpēc aktuāli būtu runāt nevis par kvalificētu darbinieku trūkumu, bet prasībām, kas tiek izvirzītas no darba devēja puses, kā arī nekaunību, pazemot cilvēku no tāda aspekta, kas pat mūsdienu situācijā var izraisīt neizpratni un šoku, liekot aizdomāties par to, kam cilvēkam ir jābūt un ko viņš drīkst vai nedrīkst zināt, lai iespēju robežās vairs nebūtu jābaidās par savu nākotni.
