Pāri Marienburgas ciematiņam jau laižas krēsla. Vēl redzams mazais uzkalniņš, apsarmojušās lazdas, alkšņi un nelielās eglītes.
Pāri Marienburgas ciematiņam jau laižas krēsla. Vēl redzams mazais uzkalniņš, apsarmojušās lazdas, alkšņi un nelielās eglītes. Šajā kalniņa pusē niedru ieskauts uz ezeru aiztek strautiņš, virs sevis veidodams biezu miglu.
Ernsts ar patiku ieelpo svaigo ziemas gaisu un paveras tālāk – pa labi. Pāri ezeram vēl var saskatīt cietokšņa mūrus un tiltu, pa kuru salā iesoļo karavīru pulciņš, kura gājienu noslēdz trīs jātnieki zirgos. Vairs nav jēgas pacelt tiltu pie salas, kā to darīja vasarā, krēslai iestājoties. Tikai tagad sargu skaits torņos ir dubultojies un viņi mainās biežāk. No mūru iekšienes līdz Ernstam atnāk klusa karavīru dziesma, un nu jau ir tumšs. Ezera kreisajā pusē ir neliels ciematiņš, kur mājiņu vairākums novietots kalnā, tikai dažas pie tilta. Tur dzīvo amatnieki. Ierejas suņi, laikam jau gaismas iztraucēti, kas parādās mājiņu logos. “Ak, zviedri, zviedri…” pie sevis klusu nosaka Ernsts. Viņš atceras, ka drīz pie viņa ieradīsies virsnieki no cietokšņa. Pamezdams skatienu vēlreiz visapkārt, Ernsts ieiet mājā.
Istabas stūrī novietota liela Ziemsvētku eglīte, kuras gals sniedzas līdz griestiem. Eglīte ir rotāta ar sārtiem āboliem un no salmiem darinātiem pušķiem, kas kā zelta pārslas mirdz tumši zaļajos zaros.
“Wie schon!” priekā iesaucas Ernsts. Un kāds galds klāts! Māla bļodās kartupeļi, vārīti zirņi, cūkgaļas cepetis. Un kur vēl lielās ezera zivis! Trīs vietās uz galda novietotas tumši zaļa, stikla pudeles, bet blakus tām – sudraba kausi ar rotājumiem. Pašā galda vidū stalti izslējies lielais svečturis, kurā deg vismaz ducis pamatīgu sveču, kas silto istabu piepilda ar vaska smaržu.
Pie āra durvīm atskan skaļš klauvējiens. Kopā ar tvaika mutuļiem telpā ienāk divi zviedru virsnieki. Noņēmuši platās cepures, viņi dziļi paklanās. Izdzirdējuši troksni telpā, ienāk Ernsta četras meitas un divi dēli, kuri ģērbušies svētku drānās. Meitām garas kleitas ar augstām apkaklēm, dēliem balti krekli un pelēkas bikses.
Pēc Ernsta mājiena visi apsēžas. Zviedriem sēdēšanu traucē zobeni. Atkabinājuši tos no platajām jostām, viņi zobenus novieto istabas stūrī. Ernsts apskata visus ienācējus un secina, ka dažu nav. Tad nočīkst virtuves durvis, un tur jau nāk Ernsta Glika sieva Kristīne, bet aiz viņas – audžumeita Marta, abas garās, brūnās samta kleitās. Martai rokā liels šķīvis ar maizi un raušiem. Pirmā apsēžas Ernsta sieva, tad Marta, kautrīgi nolikdama šķīvi sev priekšā. Nu kā gan ne? Cik acu pāru vēro viņu. Viņa burza galdauta malu, tad saņemas un paceļ acis. Un tieši pretī pie galda sēž virsnieki, tumši zilās ar zeltu izšūtās drēbēs! Brīdi Marta ar interesi vēro viņus, tad ļoti nosarkst un savas mirdzošās acis novērš no ciemiņiem. Ernsts to pamana un velta audžumeitai dusmīgu skatienu, tad pieceļas un saka svētku runu. (Turpmāk – vēl)
