Lai arī kas dzīvē būtu svarīgs, galvenais ir veselība.
Lai arī kas dzīvē būtu svarīgs, galvenais ir veselība. Tieši šā iemesla dēļ ārsti ir tie, kurus cilvēki vētī kā zem palielināmā stikla, jo katram mums ir sava pieredze, pozitīva un ne tik pozitīva, no tās arī izriet viedoklis: ārsti ir labi vai slikti, māk ārstēt vai nemāk.
Kopš bērnības vienmēr atceros, kā mana krustmāte, kas ir bērnu ārste, pat svētku dienās neaizmirsa sirgstošos mazuļus. Kad atskanēja telefona zvans, mēs zinājām, ka viņa piecelsies no klātā galda un vismaz pa telefonu sniegs padomus mazo pacientu satrauktajām māmiņām. Varētu jau teikt, vai tiešām tas bija vajadzīgs, jo ārsts arī nevar būt ārsts 24 stundas diennaktī, bet es kā māte labi zinu tās izjūtas, kas rodas, kad saslimst bērns.
Tā nu ir sanācis, ka manā vēl ne īpaši garajā mūžā liktenis licis ārstu kabinetu durvis virināt ne vienu reizi vien. Vienmēr esmu saņēmusi palīdzību un, galvenais, atkal tikusi uz kājām. Ne vienreiz vien esmu nodomājusi, vai patiešam esmu tāda laimes lutekle, ka savā dzīvē esmu sastapusi tikai ārstus, kurus tiešām var saukt par ārstiem. Tomēr domāju, ka ne es viena tāda, lielākā daļa to, kas nodevuši Hipokrata zvērestu, savu darbu pilda godprātīgi. Protams, katrā arodā gadās arī pa melnai avij, jo ne bez pamata notiek tiesu prāvas, piemēram, Audera “zelta roku” lietā.
Sabiedrībā daudz tiek runāts par ārsta ētiku, daudz ar to manipulēts, bet ēnā palikusi to ierēdņu ētika, kuri atbildīgi par veselības aprūpes sakārtošanu mūsu valstī. Par to nezin kāpēc tiesas prāvas nenotiek. Nesen biju “stradiņos”, kas tomēr uzskatāma par mūsu valsts slimnīcu nr. 1. Bet vai valsts lielākajā un nozīmīgākajā ārstniecības iestādē palātā, kur nav ventilācijas, pēc operācijām saspiestiem būtu jāguļ astoņiem un vairāk pacientiem? Nu, paldies Dievam, ir vismaz izremontēta tualete un siltais ūdens. Jā, protams, var izvēlēties labākas palātas par lielāku naudu, taču skaidrs, ka lauku cilvēki, kas ir liels šīs slimnīcas kontingents, vēl ilgi nevarēs izvēlēties tādu palātu.
Domāju, ka 15 neatkarības gadu laikā mūsu valstī tomēr varēja būt paveikts daudz, daudz vairāk veselības jomā. Lai arī ministram liekas, ka izdarīts ir daudz, patiesībā tas ir piliens jūrā. Vienmēr dzirdamas atbildes: pamazām sakārtojam… Kaut ko jau sakārto, priecē, piemēram, šonedēļ atvērtā jaunā un mūsdienīgā pirmās palīdzības nodaļa “stradiņos”. Cerēsim, ka tamlīdzīgu aktivitāšu vēlēšanu gadā būs vairāk, jo politiķu darbības tempi esot līdzīgi sportistiem, kas tuvojas finišam. Lai izdodas “Turīnas rekordi” arī Veselības ministrijas funkcionāriem! Ikviens Latvijas iedzīvotājs ir pelnījis, lai varētu gulēt normālā palātā un lai uz operāciju nebūtu jāgaida pusgads.
