Gaujieniete Īra Laure ārstes profesiju izvēlējās tad, kad viņai bija apmēram trīs gadi. Tagad viņa jau pāris gadu ir pelnītā atpūtā pēc medicīnā nostrādātiem gandrīz 50 gadiem.
Gaujieniete Īra Laure ārstes profesiju izvēlējās tad, kad viņai bija apmēram trīs gadi. Tagad viņa jau pāris gadu ir pelnītā atpūtā pēc medicīnā nostrādātiem gandrīz 50 gadiem.
Tolaik bērnībā Īra saslimusi ar apendicītu un tikusi operēta. Atmiņā mazajai meitenei spilgti palikušas jaukas emocijas – baltie mediķu halāti, zāļu smarža un māsiņu laipnība. Aizkustinošs licies viss process, kas noticis slimnīcā. “Redzēju, cik jauki, ka no slimnīcas mājās aiziet veseli bērni. Biju liela meitene, kad ar draudzenēm spēlējām dakterus – jaucām zāles un špricējām lāčiem,” stāsta Ī.Laure.
Mācoties Smiltenes vidusskolā, Īra darbojās pulciņā, kurā mācīja par medicīnu, gājusi uz nodarbībām arī slimnīcā. “Dakteris Janaus kādreiz atļāva ienākt pat operāciju zālē,” atceras Ī.Laure.
Stomatoloģiju Īra izvēlējās, mammas mudināta, jo nevēlējās viņu apbēdināt. 1947.gadā viņa iestājās universitātes Medicīnas fakultātē, absolvēja to kā stomatoloģe, bet kvalifikācijas kursos papildināja zināšanas terapijā un abās specialitātēs arī strādāja.
Klusiņām seko ārstiem
Studiju laikā profesoriem Kristapam Rudzītim un Paulam Stradiņam studenti ārstu vizītes laikā barā klusiņām sekoja. “Katru vārdu klausījāmies, skatījāmies, ko viņi dara. Tas mums spilgti iespiedās atmiņā. Kad pabeidzām studijas, nevarējām saprast, kā no slimnieka ārsts var ņemt maksu, ja strādājam valsts darbā,” saka Ī.Laure.
Tolaik medicīnas studenti ieguvuši leitnanta pakāpi, jo nācies ielūkoties kara mākslas zinībās.
Speciāliste dzīvo slimnīcā
Īras pirmā darbavieta bija Aumeisteru slimnīca Valkas rajonā, kur viņa nostrādāja sešpadsmit gadus. Toreiz medicīniskā aprūpe bijusi primitīva. Mājas vizītēs Īra devusies ar zirgu, šādi braucieni bijuši ļoti interesanti. Viņai paticis sarunāties ar vienkāršajiem lauku cilvēkiem, īpaši veciem vīriem, un klausīties viņu stāstus.
“Tagad to ir grūti aptvert. Kad 1952.gadā sāku strādāt slimnīcā, neviens man neiedeva dzīvokli, tāpēc trīs gadus dzīvoju turpat slimnīcā. Kad studijas beidzu, man, jaunajai speciālistei, bija jādodas tur, kur nosūtīja. Trīs gadi bija obligāti jānostrādā,” stāsta Ī.Laure.
Šajā slimnīcā par ārstu strādājis dzejnieka Leona Paegles dēls, viņš bijis narkomāns. Dzemdību nodaļā bijušas trīs gultas, arī tur Īrai nācies strādāt.
Strādāja bez elektrības
Ī.Laure atzīst, ka no sava darba mūža viņa nenožēlojot nevienu dienu. Pirmajos darba gados neesot bijis elektrības. “To ierīkoja tikai 1960.gadā. Sievas tāpat dzemdēja. Ja plīsa ūdenspūslis, tad ūdens gāja pa gaisu. Nodzisa lampa, un vajadzēja meklēt jaunu,” atklāj Ī.Laure.
Zāles tolaik vienmēr bijušas aptiekā. “Kādas bija, ar tādām slimniekus ārstējām. Tās palīdzēja,” stāsta pensionētā medicīnas darbiniece. No Sibīrijas – izsūtījuma – Latvijā atgriezušies jauni novārdzināti cilvēki ar dažādām veselības problēmām. “Viņiem nebija naudas, par ko nopirkt zāles un vitamīnus. Dažreiz viņiem tā bija jāiedod, lai zobi pavisam neizkrīt,” stāsta Ī.Laure.
Viņa atceras, ka vienreiz naktī šķīdoņa laikā zirgā iejūgtās ragavās uz Aumeisteru slimnīcu viena pati vedusi sievieti, kurai bija plīsusi kuņģa čūla. “Viņa izturēja un izdzīvoja, lai gan braucot man likās, ka sieviete vairs neelpo. Vēlāk mēs Gaujienā satikāmies,” stāsta Ī.Laure.
Īra apgalvo, ka stomatologa darbu pārsvarā nācies veikt vasarā. Ziemā bez elektrības ar kājminamo mašīnu varēja strādāt tikai no rīta līdz pulksten trijiem dienā, kamēr bija gaišs. “Mani ļoti interesēja endokrinoloģija. Ja būtu bijusi iespēja, es būtu specializējusies tajā,” atzīst viņa.
Turpina mammas iesākto
Kad Aumeisteros slimnīcu likvidēja, 1968.gada rudenī Īra ar ģimeni pārcēlās uz Gaujienu. Viņa sāka strādāt Gaujienas internātskolā par ārsti – gan pediatri, gan zobārsti. Toreiz tajā mācījās bērni no visas Latvijas, no kuriem lielākajai daļai nebija vecāku. “Darba bija daudz. Bērni bija utaini, slimoja ar “botkinu”, cīnījāmies ar kašķi,” stāsta Ī.Laure.
Ar Īru runājamies ne tikai par darbu, bet arī par viņas tēvu un pašas ģimeni. “Mans vīrs bija disidents, dēļ tā nācās daudz ciest, taču precoties es to zināju. Ģimenes dzīve mums bija izdevusies,” apgalvo Ī.Laure. Viņa priecājas, ka vecāki iemācījuši būt pieticīgai un, protams, strādāt.
Viņas bērni jau kopš bērnības bijuši patstāvīgi, jo pati daudz strādājusi. Reizēm Īra brīnījusies, ka bērni ir tik zinoši, lai gan pati par maz laika varējusi atvēlēt viņiem. Viņa slavē Gaujienas vidusskolas skolotājus, kas tolaik mācījuši viņas bērniem zinības.
Īras meita Maija izvēlējusies turpināt mammas gaitas medicīnā – ir bērnu ārste, arī mazmeita studē medicīnu. “Meitu neesmu mudinājusi izvēlēties medicīnu. Tas nebija apzināti,” uzsver Ī.Laure.
Dzīve sākusies tagad
Arī tagad viņa kaimiņiem neliedz savu ārstes padomu. “Mājā, kur es dzīvoju, labi satiekam viens ar otru un palīdzam, ja tas ir nepieciešams. Esam viena vecuma. Kopīgi internātskolas bērniem organizējam dažādas “prāta” spēles,” stāsta Ī.Laure.
Viņai šķiet, ka dzīve bijusi raiba, tajā nav trūcis skaistu mirkļu, taču galvenais tajā bijis darbs. Pārējā dzīve sākusies tagad, kopš devusies pelnītā atpūtā.
“Liekuļotu, ja es teiktu, ka būtu bijis žēl aiziet no darba. Es jutos nogurusi. Jaunajiem ir jādod sava vieta,” saka Ī.Laure.
Tagad Īra vairāk laika atvēl labai mūzikai, lai gan arī darba gados paspējusi apmeklēt kora mēģinājumus, arī grāmatu un žurnālu lasīšanai, tām viņai allaž pietrūcis laika. Šodien viņa no sirds bauda laiku, kas pieder pašai vien.
