Ja skumīgs prāts un vientulība māc,
Pie dabas dailes ej un ar to sarunāties sāc,
Most rīta debess sārtu liesmu pamalē
Un uzrunā ar ziedu vasarīgo kvēli,
Tā smaržo tīrumos un pļavās.
Vieni no skaistākajiem latviešu tradicionālajiem svētkiem nosvinēti līgojot. Nekas jau nezūd, bet pārveidojas jaunās noskaņās. Vējš vasaru turpina iešūpot savā nodabā, un debesīs mākoņi klejo pēc savas izvēles. Griežas, mainās, sastopas un atkal šķiras baltzilās nokrāsās. Dažbrīd pat izdejo apaļo valsi ap sauli, kas ir skaists dabas dailes brīnums. Šī vasara palaikam mīl arī lietus deju dejot. Vienrīt, raugoties rīta atmodā, izgāju cauri dārzam, lai ieraudzītu tādu ziedu, kurš mani uzrunātu. Ejot garām nātrām, jutu dzēlienu kājām. Nātras ar asu un dzēlīgu pieskārienu mani uzrunāja. Noplūcu un ieliku tās vāzē, lai rāda savu varenību. Un, lūk, trīs dienas uzziedēja baltos ziedos ar možumu un smaržu. Radās pacilāta noskaņa! Katrai dienai ir savas krāsas un izjūtas. Dabā mīt daudz dažādu dzīvību, kurās pulsē sava kardiogramma, tāpat kā sirdīs. Meži runā ar koku balsīm, zeme ar iesēto labības sanošo valodu. Jūra sevi mēdz īpašāk izteikt devītajā vilnī, bet upes plūst uz jūru, lai rastu kopējo valodu savas dzīves ritējumam. Mums atliek vien priecāties par dabas dotajām izrādēm un justies bagātiem ar to, kas mums pieder. Iesim pie dabas, tā spēj skumjos vientulības brīžus pārvērst priecīgos un prot uzmundrināt. Smelsim spēku savā dzīvības avotā – saulē, zemē un dvēselē! Smelsim to dabas dailē šajā pasaulē, skaidro debesu dzīļu dzidrumā un visdziļākā avota ūdens gredzenā.
