Alsviķu pagasta kapela “Vecie runči”, kurā darbojas četri kungi solīdā vecumā, savu darbību uzsākusi apmēram pirms vairāk nekā diviem gadiem. Tās nosaukums radies spontāni un ir ļoti piemērots šai četrotnei.
Alsviķu pagasta kapela “Vecie runči”, kurā darbojas četri kungi solīdā vecumā, savu darbību uzsākusi apmēram pirms vairāk nekā diviem gadiem. Tās nosaukums radies spontāni un ir ļoti piemērots šai četrotnei.
Kapelas vadītājs Ivars Ozoliņš spēlē akordeonu, Ilgvars Semanis – tenorsaksofonu, Pēteris Zālītis – bungas un Guntis Birznieks – bazūni. Savulaik katrs kapelas dalībnieks spēlējis dažādos kolektīvos, dažiem iznācis darboties arī kopīgi. Sirmie muzikanti uzskata, ka ir labi saspēlējušies.
Senāka vēsture kapelas mūziķiem ir interesanta. Mācoties Lauksaimniecības akadēmijā, katrai fakultātei bija savs orķestris vai kapela. I.Semanis un G.Birznieks spēlējuši Hidromeliorācijas fakultātes kapelā, bet I.Ozoliņš tajā laikā bijis Mehanizācijas fakultātes muzikants. “Pēc akadēmijas absolvēšanas darbojos kapelā Strautiņos, pēc tam – Alsviķu ciema klubā deju kapelā. Kad tajā palikām vairs tikai četri mūziķi, kopā nospēlējām 25 gadus,” atceras I.Ozoliņš.
Pārtraukums 29 gadus
Kad Alsviķu kapela savu darbību bija izbeigusi, pēc kāda laika darbavietu kaimiņiem Ivaram un Ilgvaram radusies ideja kopīgi uzspēlēt, lai dzīve būtu interesantāka. “Guntis strādā Rīgā, taču bieži brauc uz lauku mājām Alsviķu pagastā, tāpēc varam kopīgi uzspēlēt. Pēteris mums pievienojās apmēram pirms pusgada,” atzīst I.Ozoliņš.
I.Semanim bijis 29 gadus ilgs pārtraukums muzikanta gaitās, pirms viņš uzsācis darboties “Vecajos runčos”. “Kad biju absolvējis akadēmiju un atgriezos Alūksnē, vēlējos turpināt muzikālās gaitas. Meliorācijas celtniecības pārvaldē septiņdesmitajos gados nodibinājām orķestri septiņu cilvēku sastāvā, nopirkām instrumentus, mums bija dārgi tērpi. Arī arodbiedrība mūs atbalstīja,” atminas I.Semanis.
Liek meklēt saksofonu
Tolaik talantīgs un profesionāls mūziķis Uldis Ieviņš rakstīja notis katram orķestra muzikantam, tikai tās, par nožēlu, neesot saglabājušās.
“Vēlāk, kad nebija, kas vada orķestri, saksofonu noliku malā pagrabā, lai gan reizēm vēlējos uzspēlēt. Pēc ilgā pārtraukuma mani uzrunāja Guntis, sakot, ka jāspēlē, lai es meklēju saksofonu,” uzsver I.Semanis. Tā arī pamazām “Veco runču” sastāvs tika atjaunots.
Kad jautāju, cik bieži kapelai notiek mēģinājumi, I.Ozoliņš joko, ka no reizes līdz reizei. Dalībnieki neaprobežojas tikai ar muzicēšanu kapelā, dzied arī dažādos koros: Ivars – “Sonus”, Pēteris – “Atzelē” un Guntis – “Lattelekom” korī. Reizēm kapelai pievienojas basģitārists Zigurds Stopnieks vai Gunārs Kļaviņš, kas savulaik darbojies arī Strautiņu kapelā.
Mērķis nav nopelnīt
Repertuāru “Vecie runči” izvēlas kopīgi, gaume visiem esot līdzīga. Galvenais – uzstāties pašu priekam. “Tas nav mūsu mērķis – pelnīt naudu ar spēlēšanu,” norāda Ivars. Kapela pārsvarā izpilda senākas latviešu dziesmas, neizpaliek arī mūsdienīgas melodijas. Repertuārs palaikam tiek mainīts. Instrumenti mūziķiem ir pašu sarūpēti. Kapelas vadītājam Ivaram ir 1932.gadā ražots akordeons.
Mūzikas skolā – gadu
Ivaram savulaik vectēvs bijis muzikants, spēlējis ermoņikas, gatavojis cītaras. Arī vecāki bijuši muzikāli. “Kad es gāju skolā, bija problemātiski apmeklēt mūzikas skolu. Tikai 10.klasē mācoties, sāka kursēt autobuss, uz skolu bija jāstaigā kājām,” atceras I.Ozoliņš. Tad arī Ivars kļuvis par mūzikas skolas audzēkni – tikai vienu gadu mācījies spēlēt akordeonu. Viņš joko, ka mūzikas skolu absolvējis divas reizes, jo tajā mācījušies arī Ivara bērni – dēls apguvis trompetes spēli, bet meita – klavierspēli. Reizēm Ivars uzspēlējot kopā ar māsu Ilgu.
Bez treniņiem nevar
Pirms tam Ivars jau bija apguvis elementāras muzikālās iemaņas. Tās viņš vēlāk pilnveidojis studiju laikā un arī armijā. Kad atgriezies no armijas 1966.gadā, parādījās Raimonda Paula dziesmas. Ivars bilst, ka bez muzicēšanas būtu grūti, lai gan tas nav viegls darbs. I.Semanis piebilst, ka vairs jau tā nespējot turēt kā jaunībā, bet pēc ilgākas pauzes patīkot uzspēlēt. Abi kapelas dalībnieki ir vienisprātis, ka muzikantiem cītīgi jātrenējas, īpaši pūtējiem, taču arī akordeonisti nevar pazaudēt roku veiklību. To nevar attiecināt tikai uz profesionāliem mūziķiem, bet arī uz amatieriem kā “Vecie runči”.
Pacēlās dūmu mākonis
“Man patīk spēlēt jebkur, lai tikai būtu klausītāji un viņiem patiktu. To var just, vai publika ir atsaucīga vai nav. Ja tā ir, tad spēlēšana padodas un izpildījums iznāk labāks,” secina viņš. “Vecie runči” ievērojuši, ka tagad publiku pasākumos atkal sāk interesēt dzīvā mūzika, nekā tas bijis pirms pāris gadiem. I.Ozoliņam vislabāk patīkot šlāgeri, melodiski skaņdarbi, tie “ātri pielīp”. Patīkot arī roks. I.Ozoliņš secina, ka visbēdīgāk ir tad, ja pirms uzstāšanās nojūk tehnika. “Atceros, ka iepriekšējās kapelas sastāvā bija jāuzstājas Virešu kultūras namā, bet no pastiprinātāja pacēlās milzīgs dūmu mākonis,” atminas muzikants. Mūziķu gaitās nav trūcis arī interesantu atgadījumu, kaut vai spēlējot aukstā laikā, kad instrumenti bija sasaluši, īpaši jaunībā.
I.Semanis atceras gadījumu, kad naktī trijos, kad balle beigusies, šoferis bijis piedzēries un nav varējis muzikantus nogādāt mājās. Trīs kilometrus mūziķi ar smagiem instrumentiem lielā salā pa sniegu mērojuši ceļu līdz pieturai. “Kad nokļuvu mājās gultā, es teicu: “Vienreiz dzīvē es esmu laimīgs”,” smaida I.Semanis.
