Manās domās uzplaukst tavas acis, klusi liegais, kautrais smaids.
* * *
Manās domās uzplaukst tavas acis,
Klusi liegais, kautrais smaids.
Un ap matu cirtām liegi
Rotaļīgi aizpūš vējš.
Mākoņi slīd projām lēni
Pāri kalnu virsotnēm.
Strauta čalās, putnu balsīs
Tavu balsi saklausu.
* * *
Nolaižas krēsla un iedegas
spuldzes,
Pilsētas logos gaisma jau dziest.
Tādos mirkļos, kad nav vairs
neviena,
Varbūt kādam tas skumīgi šķiet.
Tavā smaidā ir tas,
Kas mulsina mani.
Tavās acīs kas tāds,
Ko meklēju es.
Paveroties tavās acīs,
Kuras šodien jautri mirdz,
Domās slīgstu liegi, klusi
Tā kā dzelmē akmens grimst.
Paskatoties mēness gaismā,
Redzu seju atspulgā.
Paraugoties tavās acīs,
Grimstu dziļā atvarā.
Šī burvīgā doma,
Kas ienāca tev,
Kā zibsnis vai dzirkstis
Man atmiņā kvēl.
Debess velvē zvaigznes kvēlo,
Mēness naktī spoži mirdz.
Tavās acīs uguntiņas zib,
Smaidā atmirdz tava sirds.
Saule uzlec debesmalā,
Stundas laikā pazūd tā.
Apmākusies debesmala,
Mums ir jautri tik un tā.
Neskumsti vakaros vēlos,
Sveču gaismā kas dziest.
Atnāks diena, uzspīdēs saule,
Tavu sirdi sasildīs tā.
