Saltie vēji atnes sniegu, apsedz laukus, mežus, zemi.
* * *
Saltie vēji atnes sniegu,
Apsedz laukus, mežus, zemi.
Visos logos atmirdz spēji
Pasakaini dabas tēli.
Pie kādām durvīm apsnigušu
Es beidzot tevi ieraudzīšu.
Un apkārt virmos baltais sniegs,
Vien diviem mums būs klusi prieks.
Es zvaigžņu ceļus izbridīšu
Un savās domās ieraudzīšu,
Uz kādas tālas zvaigžņu takas
Es tomēr tevi sagaidīšu.
* * *
Uz liedaga jūras krastā
Tev kaijas virs galvas trauc.
Un maigajās matu cirtās
Tad viegli pieglaužas vējš.
Tavās liegās matu cirtās
Maigi rotaļāsies vējš.
Saules staros acis spoži
Acīs atmirdzēs jo koši.
* * *
Pienākot Alūksnes ezera krastā,
Skatos, kā viļņi man pretim plūst.
Garām peld laiva strauja kā kaija,
Baltajās burās iegūlis vējš.
Es eju gar krastu, lai redzētu atkal
To jocīgo egli, kas vientuļa stāv.
Jo tas ir kā brīnums: uz pirmā zara
Aug vēl viena egle un zaļo tā!
* * *
Tu pie drauga atnākusi
Pāri sniega kupenām.
Tavos vaigos sārto vēji,
Sejā redzams burvīgs smaids.
Par sniegpārsliņu jautro deju
Tu pasmaidi un tālāk ej.
Pār apsnigušo kalnu pusi
Kāds zaķēns aiztrauc tā kā vējš.
Un tādā brīdī zvaigznes atmirdz,
Pat bālais mēness smaidīt sāk,
Bet tu tik ej uz māju pusi
Pa balto ceļu klusi, klusi.
