Vientuļnieks.
Vientuļnieks
Stāv vientuļš ozols meža vidū,
Jo apkārt tikai priedes vien.
Un kas lai saprot vientuļo,
Ja viņš tāds savādnieks.
Priedes cauru gadu smaržo
Zaļos mēteļos.
Bet šis kā muļķis izģērbies
Ir pašos aukstumos.
Tam nav vis trekni čiekuri,
Bet sīkas ozolzīles,
Un visām galvā micītes,
Pat muļķim jāsmejas.
Un kur tāds spoks ir izaudzis
Šo daiļo priežu vidū?
Nav brīnums, ka jau nosarcis
Pirms jaunas izģērbšanās.
Un tā viņš stāv kā stāvētu
Viens pats uz lauka vidus.
Ir koku daudz, bet vientuļš viņš,
Jo savādāks kā citi.
Tatjana Gerķe
***
Mūžs
Baltas sveces tā kā ievas plaukst
Un pa vienai tā kā dienas gaist.
Kādu mūžu sadedzina viņas?
Ziedu klēpī bērnu dienas kaist.
Sadedzina mīlestības valsi,
Vēlāk izsapņoto gulbju deju.
Tikai mirkli, kaut vai mirkli
Atļauj jaunās dienās atgriezties.
Mūžs kā saule vakarstundā ieiet,
Baltas sveces taktī zied.
Dvēselē kā baltā laukā
Sirmāmiņa apmaldās…
***
Tumsa
Dziļa tumsa raugās logā,
Zvaigznes mākoņsegā dus.
Un man gribētos šai naktī
Vieglā pārslā pārvērsties.
Apsoli, ka sapnī nāksi
Mēness starus matos birdināt.
Un es tevīm tā kā balvu
Baltu, baltu dienu došu.
Dziļa tumsa raugās logā,
Zvaigznes labu nakti teic.
Kā man gribētos šai naktī
Aiziet tevi apciemot!
Ieva Pētersone
