Caur tavām acīm varavīksne uzzied, Un sidrabrasa iekrīt dzīves biķerī.
* * *
Caur tavām acīm varavīksne uzzied,
Un sidrabrasa iekrīt dzīves biķerī.
Tā saldā vīnā pārvēršas uz brīdi,
Lai mīlestība vēlreiz spētu uzstarot.
Caur tavām acīm debess kļūst jo zila,
Un līdzās mani sapņu padebeši peld.
Caur tavām acīm iegāju es saulē,
Un ēna mani tikai pavada.
Tev
Ar tevi kopā es uzkāpu uz pjedestāla.
Es nenoturējos un kritu.
Kaut kas manī ieplīsa.
Gaidu, kas atkal salīmēs?
Es nācu pie tevis cauri vasarām
Un mākoņus pastūmu malā caur asarām.
Es nācu, lai sastaptos mājās,
Kur bijām vēl abi bez asarām!
Piezvani man un nesaki: – Nē!
Nesaki: – Piezvani rīt!
Runā tu tagad un smaidi tūlīt,
Jo vakars var atnākt jau rīt…
Atļauj, atļauj noglāstīt tev roku,
Apsnigušas smilgas runā klusi.
Tavā sirdī smagums nokritīs,
Un tu būsi putna vieglumā.
Bet starp aizturētām elsām skumjas klejo,
Tās par naudu, ne par zeltu nevar pārdot.
Tā kā lamatas tās ceļā liktas.
Tās tev lemtas, nespēj dusēt,
Atļauj, atļauj noglāstīt tev roku,
Kāda sirds ar tevi runā klusi.
Dvēselē starp aizturētām elsām
Tava prieka saule klejo,
Ko par naudu, ne par zeltu nevar nopirkt.
Tās kā zaļi asni ceļā aug.
Tā tev lemta, nespēj dusēt.
