Nav man iedzīta galvā ne īpaša reliģijas, ne citu cilvēku mīlēšana, bet Svētā Valentīna dienu nācās ievērot.
Nav man iedzīta galvā ne īpaša reliģijas, ne citu cilvēku mīlēšana, bet Svētā Valentīna dienu nācās ievērot.
Tas notika pat bez nenogurstošās televīzijas reklāmu iejaukšanās. Vienkārši mana sētniece, kura mani nemīl, pirmo reizi pavisam laipni atbildēja uz manu labrītu. Sētniecei par godu jāatzīst, ka es neesmu vienīgais nemīlestības upuris. Radies iespaids, ka rudenī krītošās lapas vai sniegu ziemā birdina apkārtējo māju iemītnieki, vairojot ņiprās kundzītes darba apjomu. Sētniece mani sveicināja, pēc tam ievēroju, ka viņa tikpat laipni sasaucās ar vienu mājas iemītnieku, kurš, runājot Lato Lapsas vārdiem, atgādina “da jebko”, tikai ne pat vidusmēra sabiedrībā pieņemamu ļautiņu.
14.februāris it kā skaitās mīlētāju diena, tomēr pēc ainas ar sētnieci un mūsu mājas, teiksim, mazliet pagrimušo onkuli manas smadzenes sāka kustēties ne tikai cilvēcīgo attiecību virzienā, bet atkal vērsās uz politiku vai vismaz puspolitiku.
Valentīna diena nāk un aiziet. Cilvēki paliek, un ir pavisam dabiski, ka vienam kabatā ir miljons, bet otram – kredītkarte, kuras kontā – 42 santīmi. Tomēr nav dabiski, ja gan tūkstošnieks, gan nabags pa brīdim izgrūž: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti.” Atzīstos, ka šādu frāzi esmu teicis arī pats, lai gan tas notika vēl PSRS pastāvēšanas laikā. Tomēr valstij vai tiem, kas sevi iedomājas par tās pārstāvjiem, tieši par līdzdalību katra sava pilsoņa liktenī derētu padomāt. Es saprotu, ka bagātais ar lielu daļu savu problēmu var tikt galā pats. Es saprotu, ka mums ir daļa cilvēku, kam bijušie padomju laiki ir ideāls. Vēl ir ļaužu grupa, kam ideāls nav pat Brežņeva sociālisms. Viņu sapnis ir tāds kā Mihaila Bulgakova garstāsta “Suņa sirds” varonim: “Visu atņemt un sadalīt!”
Nevajag ne atņemt, ne sadalīt, tomēr valsts vara kādā brīdī varētu padomāt, ka visiem tāpat nepietiks, tātad ideāls ir gandrīz nesasniedzams. Savukārt visi šķēles, šleseri, krūmiņi un ivanovi nemaz tik omulīgi nejūtas par spīti savai turībai. Jā, viņiem pietika prāta mazāk vai vairāk likumīgi tikt pie mantības, bet tagad vajā ne tikai visādi “sabi” un “knabi”, bet arī mazāk gudro un neveiksmīgo skaudība. Tomēr par šiem ļaudīm, manuprāt, valstij ir maz rūpju, jo daži valstij kaut ko dod vai sliktākajā gadījumā metas uz ārvalstīm (atcerēsimies tādu Ļeskovu, kurš savlaik bija turīgs Latvijā, tagad esot turīgs Krievijā).
Bet… Lielākās skumjas pēc Valentīna dienas radīja pārdomas, ka brīžiem mūsu TV (vienalga, vai nosacīti valstiskajās vai privātajās) programmās parādās ziņa: mūsu bērnam vajadzīga operācija, saziedojiet naudiņu. Ziedo un palīdz, lai gan kas to zina, kurš vairāk – miljonārs vai klaidonis.
Es saprotu, ka valstij ir slikti ceļi, ka jāceļ kultūras ēkas, ka mums būs NATO saiets un tā tālāk. Bet es nevaru saprast, kāpēc dažu bērnu (vai pieaugušo) dziedināšanai gadā nevar atlicināt miljonu vai vismaz pusmiljonu naudiņas. Visus tāpat neizglābsi, bet ir tādas īpašas situācijas, kad ar nelielu valsts līdzdalību pieaug ne tikai izglābto skaits, bet arī to cilvēku skaits, kam šī valsts vispār vajadzīga. Arī kultūras iestādēm būs vairāk apmeklētāju un tiltiem vai apvedceļiem – vairāk braucēju.
