Kad pienāk diena, kad Arviss ved dēlu pie mātes, Guste nenociešas un visai tieši dēlam noprasa..
102.
Kad pienāk diena, kad Arviss ved dēlu pie mātes, Guste nenociešas un visai tieši dēlam noprasa: “Vai tad Alīna joprojām pinas ar Āri? Ko viņa ir tur atradusi? Nespējīgs invalīds braucamkrēslā. Puikas vēstulē melns uz balta ir rakstīts, ka viņš arī brauks ceļojumā. Tas tevi nesatrauc? Tu arī par to zini? Vai viņai nebūtu beidzot laiks nākt pie prāta un atgriezties mājās? Vai nu jāšķiras vai jādzīvo kopā.”
“Māt, pie prāta pamazām nāku es. Lēni un grūti, un vēl nav zināms, uz cik ilgu laiku. Saproti, ka katram cilvēkam ir sava dzīve, sava laimes sajūta, un otrs tur neko nevar darīt. Varbūt man nepatīk, ka viņa ar Āri pinas, taču tā ir viņas izvēle. Es arī pinos, man arī ir draudzene vai sauc kā gribi. Kāpēc tev jāuztraucas? Balvim mūsu oficiālā šķiršanās būtu liels stress.”
“Ko tu teici? Tev arī ir sieviete ? Vai es pareizi dzirdēju?”
“Vai nu man, pieaugušam cilvēkam par visu tev jāatskaitās. Ja tas būs nopietni, lūdzu, iepazīstināšu, bet, ja tikai tāpat uz nenoteiktu notes reizi, tad taču nav ko bazūnēt.” Guste iekož lūpā un klusē. Ko tur runāt, ja dēls, viņas lolojums, ir tik noslēpumains? Tāpēc jau reizēm nav pa nakti mājās, un viņa ar šausmām domājusi, ka ir atsācis dzert. Paldies Dievam, ka viņam ir uzradusies draudzene! Paliks mierīgāks, nomierinās nervus. Kaut tikai tā būtu laba sieviete! Izprašņāt dēlu viņa tomēr nesāk, jo visam savs laiks! Pēdējā laikā Arviss ir tāds nepieejams un reizēm pat mātei uzkliedz. Lai jau pats dara, kā grib, un dzīvo galu galā ar ko grib! Varbūt nākošā iznāks arī pa viņas prātam: ne tik smalka un tāda, kas cienīs vīra māti un necels degunu par augstu.
Pēcvārda vietā
Atkal Guste ir slima: asinsspiediens ar jau pazīstamajiem galvas reiboņiem, svina smagu pakausi, vemšana un zvaigznīšu lēkāšanu acu priekšā ir viņu nolicis gultā. Pēc dakteres parakstītajām vairākām injekcijām vēnās un dibenā un dzeramajām zālēm šodien ir jau daudz labāk. Tikai reizēm, ātrāk pagrozoties uz sāniem, liekas, ka galva varētu pacelties un aizlidot, atstājot Gustes ķermeni vienu pašu balti saklātajā gultā. No slimnīcas viņa atsakās uzreiz. Parādīt sevi vājuma brīdī mazdēlam viņa negribēja. Nebūtu arī kas pakomandē mājas darbus, un galu galā slimnīca jau arī maksā baltu naudu, kuras nemaz tik daudz nav. Likusi saklāt gultu tīru ar jaunu veļu, kuras viņas skapjos netrūkst, pati ar mokām noģērbusies, nomazgājusies un atkal cisās ielikusies, tikai tad viņa dēlam ļāvusi saukt dakteri.
dabūja ciest vedekla. Šī dzīves lappuse viņai nepavisam neliekas tāda, kādai tai vajadzēja būt. Būtu Alīna kaut solīti panākusi pretī, varbūt viss pagrieztos citādāk. Nebija jau viņa ne slinka, ne strīdīga. Laikam jau mājas sajūta Ozolos viņai neradās, tāpēc arī aizskrēja kā vēja pūsta pie tā invalīda, mākslinieka Āra. Te sava vaina bija laikus jāuzņemas arī Gustei. Par daudz viņa bija maisījusies jauno dzīvē, par daudz bieži apvainojusies un uzstiepusi savu. Vai tad viņa pati nebija galu galā vainīga, ka toreiz ar Askoldu iepazīstinādama, tieši vai netieši saveda Alīnu arī kopā ar Arvisa pusbrāli? Un nu dēls grauž vai elkoņus, jo viņa sieva izvēlējusies par draudziņu paša pusbrāli, un no mājas projām tik daudzus gadus. Kas tagad nekaitētu, ja vedekliņa pienāktu pie viņas slimības gultas un mīļā balsī noprasītu:< Māt, vai tev ko nevajag? Vai tev šodien ir jau labāk? Vai nesakārtot ērtāk gultu? Ko tu gribēsi brokastīs?> Tik vienkāršus jautājumus Gustei gribētos no vedeklas mutes dzirdēt. Tad viņa teiktu: < Paldies, meitiņ, man ir daudz labāk, piesēdies uz gultas maliņas, parunāsimies!> Tomēr tagad viņai nav ko par meitiņu uzrunāt, un tas tā sāp! Arī viņu vedekla nav mīļi uzrunājusi: ne par māti, ne pat par vīra māti. Guste nevar atcerēties, kā viņu Alīna ir uzrunājusi. Laikam jau – nekā. Jūs! Un viss. Varbūt pa retam, kad jāpasauc pa gabalu: Arvisa māt! Asaras izsprāgst kā pupas no pārkaltušas pāksts. Lai paliktu vieglāk, Guste paraud, pašņukst, taču gaidītais vieglums nenāk. Vai vedekla kaut reizi tagad par Gusti ko labu iedomā, vai joprojām Alīnas sirds viņai aizslēgta deviņām atslēgām, un viņa skaitās tikai vīra mātevelna māte, kāda arī patiesībā bijusi. Nolādētais pašlepnums liedzis kaut solīti panākt vedeklai pretī, un reizēm pamanīt, ka viņai arī ir grūti darīt visus tos Ozolu lauku darbus, kas bijuši pat pieradušam zemniekam par smagu, kur nu vēl pilsētas bērnam. Apzeltīt viņu vajadzēja! Arvisu biežāk sarāt vajadzēja, kad sievai pāri darīja, sevišķi jau kad ar to nenormālo dzeršanu plosījās. Taču laikam jau tā pati greizsirdība Gusti traucēja no pašas pirmās tikšanās reizes. Dēls toreiz likās tikpat kā nozagts, no viņasGustes klēpja ar viltu izmānīts. Paldies vajadzēja sacīt, ka viņa bija Arvisu iemīlējusi, ne pūcēties un mūžīgi tēlot neapmierināto, apvainoto, atstumto. Kā Irbe prata znota sirdi mīkstu padarīt? Kāpēc viņa neuzmetās par kritizieri pat tad, kad Arviss jau bija dzeršanas netikuma pārņemts? Smagākais, kā viņa izteica savu nepatiku, bija klusēšana, aiziešana no vietas, kur strīds grasījās izcelties. Vai Irbe nemaz nebija greizsirdīga vai savas jūtas prata neizrādīt? Viņai taču arī Alīna bija mīļmeitiņa, dzimusi vēlīnos gados otrajā laulībā. Guste pie sevis par visu tā atklāti domājot ir piekususi, ļoti piekususi. Tas laikam no rīta porcijā iedzertajām nervu zālēm. Uznāk miegs, un atmiņu un pārdomu lapas tikpat kā dūnas aizlido pa vējam. Miegs laikam ir kā īslaicīga nomiršana. Kad viņa no jauna pamostas, ir pēcpusdiena. Liekas kāds ver smagās priekšistabas durvis. Balvis ir pārnācis no skolas, un neiegriezies pie vecāsmātes piesit savas istabas durvis. Vai tad nevarēja ienākt uzreiz viņas istabā, līdzko soma no muguras noņemta, izsaukties savu: čau! Vai tad arī mazdēlam viņa nav bijusi gana laba? Vai viņš nemaz neuztraucas par viņas veselību? Kad bija mazāks, tad gan sēdēja bieži viņas istabā, cilāja viņas rotaslietas, prasīja par apskatāmajiem nieciņiem, saktiņām un sprādzītēm, kur tās liekamas, un kur pirktas. Spēlējās ar savām rotaļlietām vai pa pusdienai tepat krāsns priekšā. Kur tas laiks kā vairs neatsēžas uz siltā mūriņa, pieglaužoties Gustes sānam. Kopš māte ir projām, viņam sirds pret Gusti arī liekas aizslēgta. Alīnas vēstules Balvis glabā līdz šai dienai kā kādu dārgumu, un nekad nestāsta, ja Guste uzprasa, par ko māte raksta. Vai viņa kādreiz ir piedomājusi, kā jūtas mazdēls, ja viņa tā atklāti un ne visai glaimojoši bieži izteikusies par viņa māti? Pēdējā laikā gan tas vairs nenotiek. Vedeklu Guste ne vairs piemin, ne kritizē. Labi, ka Alīna Ozolos puiku atstāja, kaut nevar zināt uz cik ilgu laiku. Labi, ka viņa pareizi saprata, ka bez dēla Arviss nevarēs…Neviena laba doma neiekrīt Gustes prātā, ar ko varētu savu sirdi apmierināt. Viņa patiesi ir šodien kā rūguma pods, un tas nenāk arī veselībai par labu. Drīz jādzer arī zāles. Jāpaceļas un jāsakārtojas. Nav jau viņai stingri noteikts gultas režīms. Guste negrib izlikties vārgāka nekā ir. Galva gan reibst, taču ne tik stipri, ka būtu jābaidās pakrist. Domas un piespiedu miers viņai par labu nenāk. Ko tik viņa visu nav izdomājusi, ko atcerējusies! Visa dzīve kā kinofilmā šodien paskrējusi garām. Būtu jāiet jau rītā āra darbos. Arviss droši vien bez viņas kaut ko atkal salaidīs grīstē. Govs arī, viņa slaukta, ar kaulainu aci aizvien lūr un īd īsto slaucēju gaidīdama. Tomēr Guste paliek gultā. Jāpaklausa ārstei. Ja nu uznāk trieka, un viņu līdz galam nenosit? Kas viņu tad kops? Vai nav dzirdēts, ka viensotrs gadiem saguļ kā koka gabals, tīrāms un barojams kā bērns. Asinsspiediens paties” nav nekāds joks. Nikolajs arī ar to pašu nomira, un nemaz tik vecs vēl nebija. Guste noskurinās, tādas lietas pavisam negribas pieminēt. Vēl tagad šermuļi pārskrien, to nakti atceroties, kad viņas labais Nikolajs uz miršanu nokrita. Kāda pienāks viņas pēdējā stundiņa? Vai Dievs būs žēlīgs? Balvis pie vecāsmātes ienāk vakarā, abi kopā ar tēvu, ienesot vakariņas. Piena putrā gan makaroni liekas pacieti, taču Guste nesaka neko: vēders nav grāmata! Kas tad nu vīrieši par pavāriem! Gribētos ar dēlu parunāties, kā gājis, ko rītā darīs. Taču Arviss izskatās sapīcis un drūms, tikai apprasās vai ir labāk, un īso Gustesjā! saklausījis, pagriež naktslampiņas abažūru, lai nespīd viņai acīs un drīz aiziet. Vai tad tiešām labāku un sirsnīgāku vārdu trūkst, ar ko slimu māti uzrunāt? Kad pagājusi laba stunda, Guste saklausa rosību virtuves galā, viņa saņemas un paceļas no gultas, tad sakārto augstu spilvenu un dodas pie miera. Nīkšana pa gultu nav viņas dabā. Jau rītā viņa nolemj strādāt kā aizvien pasākusi. Ozolos joprojām darbs dzen darbu, un vaļošanās vienmēr jāatliek uz nenoteiktu laiku. Otrā rītā, kad Arviss ver mātes istabas durvis, naktslampa deg kā vakar ar noliektu abažūru. Māte pus sēdus spilvenos atbalstījusies, guļ, acis plati atvērusi. Tās ir miroņa acis, kas vairs negaida nācējus, tās vairs nesatrauc nekas.
