101. Guste lasa: “Balīt! Mēs gaidām Tevi. Abi Opīši ir nolēmuši, ka Tu jau esi tik liels, ka laiks iepazīties ar Latvijas skaistākajām pilīm. Tas esot tā vērts!
101.
Guste lasa: “Balīt! Mēs gaidām Tevi. Abi Opīši ir nolēmuši, ka Tu jau esi tik liels, ka laiks iepazīties ar Latvijas skaistākajām pilīm. Tas esot tā vērts! Tu varēsi visu safotografēt un sākt veidot piļu albumu. Nākamo vasaru mēs to papildināsim. Arī Āris pavadīs kādu dienu ar mums kopā. Viņš arī brauks ar mūsu mašīnu, jo vietas visiem pietiks. Arī makšķerēšana un nakšņošana teltī pie ugunskura ir paredzēta. Lai tētis mums zvana, kad tieši viņš Tevi vedīs. Gaidām Tevi ar ilgošanos, manu mīļo dēliņ! Simt bučas un vislabākās domas lai Tevi sasniedz!
Tava mamma.”
No vēstules izbirst vairākas novelkamās bildītes un pakrīt zem galda, bet Guste tās nepamana, tik satraucoša izrādījusies viņai šī vēstule. Tur ir skaidri pateikts, kas būs ceļojuma kompānijā. Āris? Jāprasa taču Arvisam, kāds sakars bērna ceļošanai ar viņa pusbrāli. Vai tad viņi saietas? Vai tiešām Alīna pinas ar to kropli, to riteņnieku, to mākslinieku? Puika arī, spriežot pēc vēstules, ir labi pazīstams ar Askolda dēlu, sava tēva pusbrāli, tikai viņa – Guste neko nezina. Vispār viņa jau sen neko nesaprot no jauno attiecībām un mazdēla audzināšanas.
Viņas pārdomas pārtrauc mazdēla pēkšņā ierašanās. Guste tikko paspēj vēstuli, konvertā neieliktu, nolikt uz galda. Balvis ir pamanījis gan nokritušās bildītes, gan vecāsmātes steigu, atstājot istabu. Viss ir skaidrs: viņa ir lasījusi mammas vēstuli, kaut solījusies nekad to nedarīt. Ak, kāpēc viņš aizmirsa vēstuli nolikt pie citām?
Tētis to uztver mierīgi, un dēlu mierinot, ka nekas tāds nav noticis. Vēstule ir bez jebkādiem noslēpumiem. Un vai tad slikti, ja vecāmāte vienu reizīti ir lasījusi to, ko mamma raksta? Viņa taču neko peļamu nav nekad rakstījusi?
“Tas ir ļoti slikti! Pat tu nedrīksti lasīt manas vēstules, un es tavējās! Pareizi?”
“Aizmirsīsim šo notikumu kā nebijušu. Labi? Vai tad tevi nekad nedīda ziņkārības velniņš?”
“Varbūt arī dīda! Es tomēr gribu būt pieklājīgs un labi audzināts cilvēks, lai vecākiem prieks. Mamma man vēstulēs sniedz veselas pieklājības mācības, un es cenšos. Es gribu izaugt par džentlmeni. Es pareizi pateicu?” Svešo vārdu Balvis izrunā lēni un uzmanīgi.
“Jāpaskatās vārdnīcā – esmu tā kā vārda pareizrakstību piemirsis.” Arviss ņem rokā vārdnīcu un atrod vajadzīgo:
“Džentlmenis – vīrietis, kas korekti izpilda un ievēro labas uzvedības un sadzīves normas. Tā tur rakstīts. Tu saki pareizi.” Arviss allaž cenšas dēlu ieinteresēt lasīšanā un grāmatās aizvien abi ielūkojas kopā. Dēlam ir jāaug gudram, zinātkāram un spējīgam sasniegt to, kas tēvam nesanāca. Tagad zināšanas ir lielākais kapitāls, kas nosaka visu.
Ar māti par Alīnu un gaidāmo dēla ceļojumu viņš nerunā. Arī Guste liekas kā ūdeni mutē ieņēmusi. Tomēr var nojaust, ka kaut kas viņai kremt.
