100. Beidzot Guste ir izlēmusi atjaunot kaut vai minimālas kaimiņu attiecības ar savu agrāko padoto – Veltu.
100.
Beidzot Guste ir izlēmusi atjaunot kaut vai minimālas kaimiņu attiecības ar savu agrāko padoto – Veltu. Tas nav viegls gājiens: tikai viņa pati zina, cik šķērmi var būt ap sirdi, kad redzi, cik otram labi viss veicas? Aizgājusi uz kaimiņiem Vecozoliņos, Guste no visa redzētā ir vēl vairāk apjukusi: tur ir darba spars, tur visi kā jau viena saime. Uzcelta jauna piebūve mājai, tur jaunie dzīvo: Biruta ar savu izredzēto, Ances tēvu kā balodīši. Saprecējās gan tikai tad, kad mazā jau bija pāris gadus veca, bet, redz, ka pareizi vien ir bijis. Tagad abi kopā kā salīmēti. Guste arvien viņus ievēro ejam rociņās saķērušos, kā kādus mīlniekus. Ancei tikpat gadu, cik Balvim, bet, skat, abi vecāki kopā un laikam domā par nākošo bērnu: Biruta palikusi tāda apaļīga. Vecākā – Maiga, otra Veltas meita arī precējusies, tai divi zeperi. Vīrs gan strādājot pilsētā. Jānis, Veltas dēls – tas lielais tehnikas cilvēks laikam galvenā saimniecības stute un rīkotājs. Nesen bijis rajona avīzē raksts par viņa un ģimenes iecerēm. Cik agrāk Guste likās par kaimiņiem varenāka, tik tagad atskārst, cik Velta visu prātīgi pa plauktiņiem salikusi: saime kopā vienā mierā, saticībā un kopīgos darbos. Vecozoliņos nav nekādas nesaprašanās, nekāda uz āru dzirdama kašķa. Velta Gustei visu ir izrādījusi, ar atklātu sirdi stāstīdama par klapatām, par jauniem projektiem, kamēr Guste rijusi savus skaudības krupjus vienu aiz otra un mājās pārnākusi gluži vai slima. Velta viņai par vedeklas pazušanu nav uzdevusi nevienu jautājumu, ne ar vienu pušplēstu vārdu nav izrādījusi savu interesi, bet tieši otrādi, centusies labu pateikt par kaimiņiem: uzlielījusi Balvi, bijusi tik saprotoša, ka tas Gusti sācis taisni vai kaitināt: “Vecā lapsa, lišķe, miglas pūtēja, čabata!” Guste, atgriežoties pēc prāva laika mājās, pie sevis ir dusmojusies un apsaukājusi Vecozoliņu saimnieci. No tā viņai, patiesi, ir kļuvis vieglāk un skaudības velniņš tā kā atkāpies.
Mājās pār istabas slieksni pārkāpdama, viņa ierauga uz galda Balvim adresēto Alīnas vēstuli. Nevienu mājās ne redz, ne dzird. Vai pats velns viņu dīda palūkoties, ko tad vedekla tur puikam borē. Taču jau nevar būt tā, ka viņas audzināšana ir nevainīga un viņu -Gusti neaizskaroša? Visas citas Balvim sūtītās vēstules viņa nav lāgā pat no ārpuses redzējusi, puika laikam tās glabā neaizsniedzamā vietā. Var tikai nojaust, ka bērnam tā ir svēta lieta. Arviss arī Gustei ir kategoriski aizliedzis jel ar vārdu runāt bērna klātbūtnē par māti sliktu. To viņa pilda tādējādi, ka nepiemin Balvim māti nemaz, it kā viņas nebūtu uz pasaules bijis. Nekad viņa nepiedalās arī sarunās, ja Arviss ko runā ar Balvi par Alīnu, tad viņas ausis liekas kā ar vasku aizlīmētas. Tagad ir izdevība pārliecināties, kādu audzināšanu vedekla izved no attāluma.
