99. Kad Tu gribēsi viņu paņemt uz pilsētu, zvani! Es aizvedīšu. Gribas Tevi satikt. Ir tik laba sajūta, jo zinu, ka jebkurā brīdi pa telefonu varu dzirdēt Tavu balsi. Tas man ir tik ļoti svarīgi!
99.
“Kad Tu gribēsi viņu paņemt uz pilsētu, zvani! Es aizvedīšu. Gribas Tevi satikt. Ir tik laba sajūta, jo zinu, ka jebkurā brīdi pa telefonu varu dzirdēt Tavu balsi. Tas man ir tik ļoti svarīgi! Tici! Taisos pirkt datoru un iet kursos. Esot kolosālas izklaides iespējas un lietderīgi arī. Tu atbalsti? Vai Balvis vēl datoram nav par jaunu? Raksta literatūrā, ka esot iespējama arī datoratkarības izveidošanās. Man tā kā ar vienu pietiktu. Ko par to saka Āris? Sveicini viņu no manis, taču jau pusbrālis. Varbūt arī tāpēc mūsu gaumes uz sievietēm ir tik vienādas. Cenšos nebūt greizsirdīgs, tomēr esmu gan. Tās ir draņķīgas, privātīpašnieciskas jūtas. Ko lai dara, ja tā viss ir sagadījies? Mīlestība un naids, prieks un bēdas, cerība un bezcerība – viss ir jāizbauda.
Arviss.”
* * *
Guste ir gan dēlu atkal atguvusi, vedekla ir sen projām, tomēr nekāda prieka par uzvaru Gustei nav. Tagad gan gribētos, lai Alīna beidzot atgriežas, tomēr ne kā uzvarētāja un bez pārākuma apziņas. Vai tad tas pliķis, ko Arviss toreiz iecirta, vēl nav pārsāpējis? Vai tad viņa nezina, ka piedzēries cilvēks nav par pilnu ņemams? Ne tāds vien aizvainojuma krupis sievietei kopdzīvē ir jānorij. Jau pagājis gads, bet šī ni un ni! Laikam jau Ozolos vairs neatgriezīsies. Dzīvos pa pilsētu savu dzīvi. Gan jau no Arvisa arī beigu beigās oficiāli izšķirsies. Vecāku paspārne silta, bēdas nekādas. Puika iesprostots Ozolos kā ķīlnieks: līdzko Arvisam roka pēc alkohola trauka pastiepsies, tā puiku raus projām. Balvim jau arī pilsētā patīk. Atbraucis no brīvdienām, neatņemdamies stāsta par visiem labumiem, ko izbaudījis un redzējis. Tas, pēc Gustes domām, nemaz nav labi, ka Balvis salīdzina lauku visumā pieticīgo dzīvi ar dižpilsētas iespējām. Paaugsies, un: “Sveika Gauja!” Viņš arī var izrādīties pilsētnieks. Ka Arvisam dzīve bez sievietes ir grūta, to arī Guste ir sapratusi tikai pamazām. Par daudz ko viņai saprašana nākusi vēlu. Arī par zemniekošanu viņa ir pārrēķinājusies. Tagad viņiem tikai mežu ciršana nes peļņu, un arī tas ir apšaubāms bizness, kad tikpat kā zāģē zaru, uz kura sēž. Jaunais vietā stādītais mežs taču neizaug vienas paaudzes laikā. Ozolu meži ir viņas vecāku un audžuvecāku liecinieki. Grūtu domu un pesimisma pārņemta, Guste sevi bieži pieķer pie bezmērķīgas klaiņāšanas un vienām un tām pašām domām. Būtu jel kāds ko izlamāt vai vismaz sabārt! Nekā! Dažas gotenes un cūči kūtī, tie vienīgie dzīvie priekšmeti, ar kuriem runāties un izbārties. Ja abi viņas vīrieši kaut kur projām, tad Ozoli ir tukši un klusi. Arviss ar Balvi arvien biežāk paši par sevi, Gusti daudz neievērojot. Sevišķi jau vasarā: tad zveja, tad peldēšanās, tad citādas lustes. Te traks var palikt, ar savām vientulības domām kaujoties. Guste jūtas nevajadzīga un lieka. Viņa ir kā pajūgā bez grožiem iesēdusies un nespēj neko pagriezt pa savam prātam. Vai ir jel kas, pie kā piesiet savu sirdi? Agrāk varēja salīdzināt savas veiksmes ar citu neveiksmēm un justies kā cilvēks. Tagad pat tas vairs nav iespējams. Veiksme un panākumi viņus ir atstājuši.
Ilgi Guste nav bijusi kaimiņos, jo parasti viņa izmanto otru ceļu, kas neved cauri Vecozoliņu pagalmam. Līdz ar visām Ozoliem uzbrukušajām likstām satikšanās ar svešiem un kaimiņiem likušās nevajadzīgas, un Guste apzināti vai neapzināti sākusi visiem mest līkumu. Tikai pa gabalu viņa ir dzirdējusi celtniecības trokšņus, motoru dūkoņu un vai ik dienas tur, kaimiņos, dzirdējusi lielu rosību.
