Pamazām Āra darbnīca ir ietinusies krēslā, deg tikai maza galda lampa. Alīna nekur nesteidzas un joprojām ir puskaila. Zilais zīds ir noslīdējis no pleciem.
97.
Pamazām Āra darbnīca ir ietinusies krēslā, deg tikai maza galda lampa. Alīna nekur nesteidzas un joprojām ir puskaila. Zilais zīds ir noslīdējis no pleciem. Atkal ir tik tuvu viņu neprāta brīdis… Āris viņu skūpsta un glāsta visintīmākajās ķermeņa vietās. Viņi abi ir ekstāzē, un tas, ka viņas partnerim ir cita seksa tehnika un paņēmieni sniegt sievietei baudu, attiecas tikai uz viņiem diviem vien. Kad viss ir norimis un Alīna atgriezusies no vannas istabas, tumšajā telpā spīd tikai vairs mūzikas centra sarkanā acs.
“Es laikam tomēr nevarētu Arvisam to visu atklāt, man trūktu vārdu. Izlikties savās vēstulēs es arī nespēšu. Es taču viņu krāpju. Es mīlu tevi, māksliniek Āri Vītol! Tu visādā ziņā esi vienreizējs un nepārspējams. Es tevi uztveru pavisam citādāk nekā savā laikā Arvisu. Mums ar tevi viss sākās citādi, pakāpeniski, tik lēnām un tik nevainīgi. Vai tavi draugi – ratiņnieki – arī par savu jūtu un intīmo dzīvi runā?”
“Ar vienu – Robčiku – ir līdzīgi, taču viņš pērk prostitūtas, priekameitas, pakalpojumus. Mums visiem vajag seksu. Ir arī erotiskā masāža, palīglīdzekļi. Par to nerunā, bet dara. Ja nedara, ātrāk sapūst miesa, piemetas depresija, rodas dažādas komplikācijas asinsritē.”
“Es šovakar palikšu pie tevis. Lūdzu! Tagad ir mana kārta tev palīdzēt. Es tevi mīlēšu! Ārā laikam ir tik nemīlīgi. Līst. Piezvanīšu mammai un pateikšu, ka palieku. Zinu, kādi ir tavi vakara rituāli. Es ierušināšos gultā un tevi pacietīgi gaidīšu. Tad parunāsimies vēlreiz par dzīvi, mākslu, un rītā abi pamodīsimies spirgti un laimīgi.”
“Paliec pie manis, laime! Kur tu viena šovakar iesi? Tu atceries šo dzejoli? Tu esi mana laime, citam tu nederēsi…” Āris piebilst.
Alīnas uzturēšanās viņam līdzās, sarunas, pieskārieni ir tik nepieciešami, tik vajadzīgi. Pēc tādas kopīgi pavadītas dienas un nakts mūza Āri atkal apbalvos ar jaunām iecerēm. Ota, viņa rokas vadīta, tikpat kā jauns kumeļš auļos pa audeklu, atstājot uz tā īstās krāsas, īstos pārdzīvojumus. Bez Alīnas tuvuma nebūtu gandrīz nekā, viņš neatklātos pilnībā, varbūt būtu tikai tāds zīmētājs, kas jauc krāsas bez iedvesmas.
Otrā rītā, kad viņi pamostas, ir jau liela diena. Debesis aiz loga ir zilas un bez mākoņiem. Alīna pēc brīža nesteidzīgi gatavo brokastis, Āris slinko gultā. Tā viņi šādos rītos izbauda kopīgā rīta jaukumu. Seko nesteidzīgas brokastis jau pie galda. Tad Alīna piezvana Irbei. Viņa sen zina par meitas dzīvi visu galveno un respektē viņas izvēli, neko nepārmetot un nepamācot. Pirms došanās projām Alīna ir izlēmusi pašu svarīgāko: “Es ļaušu Balvim dzīvot pie tēva. Lai cik tas būs grūti, bet tā ir jādara. Viņam pašam bērnībā tēva trūka, un izauga mammas dēls. Tas nav labs variants. To es pieredzēju. Tiesa, Guste tur nav labākā piedeva. Viņa nemainīsies. Arī mani viņa ienīdīs līdz sava kapa malai. Būtu labi, ja Arviss sev atrastu labu sievieti. Man esi tu, bet, lai viņš to izprastu, ir jāpaiet laikam. Varbūt ilgam laikam.”
***
“Pirmajā septembrī, pusdienlaikā. Arvis!
Rakstu tev, būdama ļoti nomāktā garastāvoklī. Balvim šodien bija pirmā skolas diena, un es nebiju kopā ar dēlu. Tomēr galvenais ir tas, kā šinī savas dzīves nozīmīgajā dienā jutās viņš, mūsu pirmklasnieciņš. Ceru, ka uzrakstīsi visu sīki un smalki vismaz savā dienasgrāmatā.
Vienu brīdi neprātīgi gribēju, lai tēvs mani aizved uz šo Balīša, kā viņu pavisam mazu saucu, svarīgo dienu. Gribējās izjust, piedalīties, kaut pa gabalu redzēt. Varbūt tā arī vajadzēja? Bet ko mēs darītu, ja dēls tieši šodien lūgtu mums, viņa tuvākajiem cilvēkiem, atkal palikt kopā? Es tam neesmu gatava. Ja tu man sniegtu roku un arī to lūgtu, un es neatsauktos, vai tā nebūtu jauna trauma bērnam? Melot man negribas, un Tev esmu solījusies rakstīt tikai patiesību, lai cik rūgta tā nebūtu. Mūsu kopīgie ceļi ir aizgājuši katrs uz savu pusi, neanalizēsim šodien neko… Kurš vainīgs, kuram taisnība?
Kaut man būtu mazs lodziņš, pa kuru raugoties es varētu redzēt, ko dara mans dēls! Vai esmu rīkojusies pareizi, piekrītot, ka Balvis dzīvos pie Tevis? Mierinu sevi ar domu, ka pareizi, jo cenšos saprast arī Tevi… Ja dēls būtu kopā ar mani, kā justos Tu? Droši vien arī tikpat slikti. Ceru, ka tava māte, Balvi mīlēdama, viņu nemaitās un nestāstīs ik brīdi, cik slikta gan ir viņa māte. Nepieļauj, lūdzu, to!
Šodien arī man bija pirmā mācību diena Universitātē. Es savu sasniegšu. Tagad, kad domas arvien aizlido pie dēla, mans vienīgais glābiņš ir manas izglītības gūšana. Vai Tu par savējo izglītību nedomā? Tagad mācās veci un jauni, ar stāžu un bez. Vai mūžīgi taisies brist Ozolu dubļus un strādāt darbu, ko, jūtu, nemīli?
Noskūpsti Balvi arī no manis, un lai nekad neatskan paļājoši vārdi par viņa māti! Es nepametu viņu, bet uzticēju Tev kā mūsu vislielāko dārgumu, uzskatot, ka Tev viņa klātbūtni vajag šobrīd vairāk nekā man. Alīna.
