Stāsts turpinājumos. 92. “Ar alkoholu, vīramāt! Vai tad tas jau sen nav zināms? Āra vēstules ir vienīgais, kuru dēļ es vēl neesmu sajuksi prātā un aizgājusi no mājas. Vai tad jums arī bijis viegli?
Stāsts turpinājumos. 92.
“Ar alkoholu, vīramāt! Vai tad tas jau sen nav zināms? Āra vēstules ir vienīgais, kuru dēļ es vēl neesmu sajuksi prātā un aizgājusi no mājas. Vai tad jums arī bijis viegli? Mēs tikai visu laiku esam izlikušies, ka nekas ļauns nav, ka viss ir kārtībā, ka dzer daudzi. Es arī esmu bijusi tanī skaitā, kam acis tik vēlu ir atvērušās. Cerība muļķa mierinājums. Esam bijuši kā bērni, kas neko no tādām lietām nesaprot. Apkārt ir daudz alkohola slimo, un tāpēc esam it kā pieraduši nenosodīt, nerunāt par pašu galveno, izlikties neredzam, arī tad neredzēt, ja nelaime pašu sētā.”
“Ko lai tagad dara?” Guste jautā, kā glābiņu meklēdama, kā cerēdama, ka vedekla to tūliņ pateiks. “Uz kurieni Arviss varēja tā pēkšņi aizdrāzties? Viņš var tā braucot arī nosisties. Vai tad tev akmens sirds? Kaut kas ir jādara un tūlīt pat.” Alīna neatbild. Viņa jūt, ka abas ar vīra māti nav vienādās domās. Viņu uzskati galvenajos jautājumos nesakrīt. Pēdējā laikā, saskaroties ar Arvisa dzert kāri, abas sievietes nav bijušas sabiedrotās un cietušas katra par sevi: viena spītīgi klusējot, otra cenšoties dzērāju sakopt un atkal uz kājām nostādīt. Lai tikai kāds kaimiņš vai pazīstams cilvēks neuzzina viņu postu.
Arviss neatgriežas ne rītā, pat ne parītā. Alīna sazvana visus pazīstamos: neviens nav viņu redzējis. Tās abām mājiniecēm ir garas un smagas dienas. Trešās dienas rītā Alīna zvana vecākiem: varbūt viņš izmisumā ir sailgojies pēc dēla, kurš jau ilgāku laiku dzīvo pilsētā. Nav! Tur viņa arī nav. Atliek tikai morgs un policija. Varbūt vīrs aizdrāzies izskaidroties ar Āri? Nav! Āris mierina un labu laiku runājas kā pieredzējis psihoterapeits. Alīna nedaudz nomierinās. Beidzot vakarā Arviss atgriežas Ozolos. Viņš izskatās drausmīgs: bārdu apaudzis, pēc cigaretēm smirdošs, ar iepriekš lietota alkohola smārdu, netīrās drēbēs. Uz mātes un sievas jautājošajiem skatieniem viņš nereaģē, tikai ar žestu norāda, lai liek viņu mierā, un, cieši durvis piesitis, ieiet mātes istabā. Alīna viņam seko. Arī viņai tāds kā žēlums sakāpis kaklā. Beidzot atgriezies! “Labi, ka atgriezies! Vispirms tev ir jāsakopjas un jāatpūšas, paklausi, lūdzu!” Alīna līdzjūtīgi ieminas, taču drīz viņai nākas nožēlot savu žēlsirdību.
Arviss skatās sievā neprāta pilnām acīm: viņš šinīs trijās dienās neizskatās pārdomājis, bet liekas visu laiku kaut kur dzēris vai līdz nemaņai. “Ak, man ir jāatpūšas un jāuzliek šlipse? Esmu tev pārāk netīrs un smirdīgs? Neesmu jau mākslinieks, kas ir tik delikāts… Necietīšu nevienu tavu aizrādījumu, pareizā sieviete! Mele! Liekule! Kuce!”
Vispirms viņš Alīnai met ar krēslu, tad lido uz grīdas viss uz galda esošais: vāze, grāmatas, saimniecības grāmatvedības papīri. Viņš vairs neko nesaka, tikai saniknotu skatienu veras sievā un beidzot atkrīt Gustes atpūtas krēslā. Alīna aptver, ka tas varētu būt dzērāja neprāts, delīrijs, kas ārda visu, kas redzams acu priekšā. Arviss neko nesaprot, neko nespēj domāt, viņa prāts ir aizmiglojies? Viņa baidās pat vīram tuvoties un arī neatrod neko tādu, ko pasakot, varētu saukt vīru pie sajēgas. Te var palīdzēt tikai policija un narkologs. Viņa par to ir lasījusi. Guste arī ir apjukusi: dēls tiešām izskatās kā nepieskaitāms. Viņas mierinošie vārdi un izsaucieni ir izskanējuši kā tukšumā. Viņa mēģina dēlam tuvoties, uzlikt uz viņa pleciem savas rokas, taču viņš arī māti atgrūž. Alīna atjēgusies, ka ir bīstami tagad pieļaut, ka viņš mēģinātu kaut kur braukt ar mašīnu, steidzas pagalmā izņemt no auto aizdedzes atslēgu. Taču Arviss šo viņas nodomu ir uzminējis un dažus soļus aiz viņas seko pagalmā: “Tu to nedarīsi! Neaiztiec, es tevi brīdinu!”
Alīna tomēr paspēj aizdedzes atslēgas paķert un cieši sažņaugt saujā. Tas vīru tā sadusmo, ka viņš, pieskrējis Alīnai klāt un sagrābis aiz pleca, iesit spēcīgu pliķi tieši pa seju: “Tu, mauka! Kā tu esi šos gadus mani krāpusi! Kamēr mēs … Tas tev labi nebeigsies! Es tevi…”
Tālāko Alīna nedzird. Viņa no spēcīgā sitiena ir kā apreibusi, kaut arī noturējusies kājās. Arī Guste pagalmā ir visu redzējusi. Viņa mēģina dēlu apsaukt, taču viņš, liekas, neko nedzird un nesaprot.
