Nav vairs ne viņas ticības, ne cerības, ne mīlestības. Alkohols ir pamazām vien padarījis Arvisu par savu vergu, un Alīna atradusi vēstuļu draugā vienīgo saprotošo dvēseli.
91.
Nav vairs ne viņas ticības, ne cerības, ne mīlestības. Alkohols ir pamazām vien padarījis Arvisu par savu vergu, un Alīna atradusi vēstuļu draugā vienīgo saprotošo dvēseli. Kas notiks tālāk, un kā viss beigsies, to laikam zina tikai Dievs. Tikai abi kociņi – bērzs un eglīte kā pretstats visam ģimenē notiekošajam – pagalma stūrī pa šo laiku ir labi saņēmušies. Tagad reti kāds kociņiem pievērš uzmanību. Tikai Alīna, garām paejot, nopūšas: “Viss skaistais, kas bijis kopdzīves rītausmā, ir ieaudzis kociņos. Tie ir tik veselīgi un skaisti!”
Pa radio tik bieži Alīna veltījuma koncertos dzird sentimentālo dziesmu par eglīti un bērzu, kas viens otru sargā. Tad viņa norauš pa asarai: tas nav Arvisa un viņas motīvs. Sen vairs nav! Šī alegorija uz viņiem vairs neattiecas un droši vien neattieksies arī tad, kad viņi būs nosirmojuši. Vai viņi maz nosirmos kopā? Kam gan jānotiek, lai Alīna izlemtos šķirties? Varbūt vēl pēdējo reizi mēģināt sasiet izjukušo kopdzīves pavedienu? Arvisa alkoholisma ārstēšana ir vienīgā izeja. Taču viņam nav motivācijas, nav gribas, un arī Alīnai nav spēka pacelt vīru pāri ikdienas pelēcībai un atraut no alkohola kāres. Ir iznīkusi saskaņa, ir iznīkusi mīlestība, un vīrs neanalizē, kāpēc tas ir noticis. Tā ir slimība, kas jāārstē, un tad nav svarīgi, kāpēc tā sākās. Veltīgi skan arī Gustes pārmetumi. Ar tiem nekas nav līdzēts.
“Viņš tevis dēļ ir sācis dzert. Kas tu par sievu, ja nevari viņu atturēt?” Viņa nevaino dēlu un uzsver, ka Arviss dzer tāpēc, ka sieva ir kļuvusi citāda. Citāda gan! Alīna neieceļ piedzērušā kājas gultā, nenoģērbj dzērumā sasmērētās drēbes. Viņam ir jāredz pamostoties, kas ar viņu ir noticis un kur viņš ir nokritis. Lēmums pārtraukt dzeršanu jāpieņem viņam pašam. Vienu laiku Guste cenšas pati glābt dēla godu, guldina atmeimurojušo mājās savā galā, otrā dienā ar visu savu mātes gādību kopjot un mazgājot sacūkotās drēbes, nenosodot un nerājot, kamēr Alīna dienām klusē un ar vīru sarunas pati neuzsāk. Viņā ir pamodusies spītība, kas robežojas jau ar naidu. Viņa nesaprot, kā rīkoties un kā panākt, lai Arviss pats nonāk pie lēmuma ārstēties. Balvis, par laimi, to visu jau labu laiku neredz un nedzird. Viņš ir pie pilsētas vecvecākiem, un arī to Guste nevar ciest. Alīna tagad jūtas tik vientuļa, nelaimīga un neaizsargāta.
* * *
“Tu! Tu draņķe! Mele! Visus šos gadus tu esi Arvisu krāpusi! Ar ko tad tev Āris labāks par vīru? Gudrāk māk pielabināties? Invalīds krēslā, mākslinieks! Kroplis viņš ir!” Gustes acis zvēro. Vai viņa Alīnas lietās ir atradusi Āra vēstules? Tagad tās ir saraustas čupā uz galda. To ir tik daudz! Liekas simtiem. Slēptuve likās tik droša. Vecajā koferī zem gultas neviens nekad nebija rakājies. Kāda vajadzība bijusi līst zem viņas gultas?
“Tās lasīja Arviss. Tādu kā nepilnīgu es viņu arī atradu, sakumpušu uz šīs tavu grēku kaudzes. Viņš raudāja! Raudāja! Es kopš bērnības nebiju viņu redzējusi raudam. Saproti? Viņš raudāja kā nopērts bērns un man neko nevarēja pat pateikt. Tad visu pameta, ielēca mašīnā un aizdrāzās. Es par viņu baidos. Uz kurieni viņš aizbrauca? Ko tu domā? Ko teiksi?” un Guste raudādama skraida pa istabu, dažādiem priekšmetiem uzgrūzdamās. Viņa liekas tik uztraukusies, kādu vedekla viņu neatceras redzējusi. Jā! Vēstules ir atrastas. Tas, par ko Alīna baidījās, ir noticis. Sācies lielais vēstuļu skandāls. To jau varēja paredzēt, ka agri vai vēlu vēstules var tikt atrastas… Viņai vajadzēja būt uzmanīgākai! Arviss tās ir lasījis, rakājies viņas lietās un sapratis tikai to, ka ir krāpts, gadiem krāpts.
“Tās nav manis, bet Āra rakstītās. Mēs esam jau ilgi vēstuļu draugi. Jau piecus gadus. Nomierinieties! Jūs tā nedrīkstiet uztraukties!”
“Te traks var palikt, nevis vēl neuztraukties. Tāpēc es domāju, kur tu to pastu tā esi iemīlējusi, reizēm kā sadegusi skraidīji. Redz kur tas suns aprakts! Brūtgāna, tā ratiņnieka dēļ tu esi apkaunojusi savu ģimeni,” un viņa atkal sāk raudāt, vairāk balsī nekā ar asarām. Alīnā pēkšņi ir iemājojis dīvains miers. Ķermenis liekas kā svina pieliets, tomēr satraukums ir pazudis. Ko viņai teikt? Lai ko arī viņa censtos skaidrot, tas viss būtu bez nozīmes. Dusmas ir īslaicīgs neprāts, kas pārņēmis vīramāti. Savācot Āra vēstules krietna izmēra polietilēna maisiņā, Alīnai pēkšņi acīs sariešas asaras: “Mēs esam tikai vēstuļu draugi, īsti draugi. Viss nav tā, kā jūs domājat. Arī Arviss to nesapratīs. Viņš ir pārāk slims, lai ar veselu saprātu domātu.”
Tas nu Gustei liekas par daudz: “Ar ko tad viņš slims?”
