Stāsts turpinājumos.90. Pienāk diena, kad beidzot ir jāpārdod arī lopi, jo trūkst barības, strādnieki pa vienam vien ir Ozolus pametuši un, palikuši vieni bez strādniekiem, neko nespēj padarīt.
Stāsts turpinājumos.90.
Pienāk diena, kad beidzot ir jāpārdod arī lopi, jo trūkst barības, strādnieki pa vienam vien ir Ozolus pametuši un, palikuši vieni bez strādniekiem, neko nespēj padarīt. Tukšo fermas ēku izdodas iznomāt kaimiņiem Vecozoliņos. Tie tur audzēšot šampinjonus un austersēnes, bet vēlāk atradīšot ēkai citu pielietojumu. Gustei tas ļoti kremt. Veltas ģimene ir atradusi jaunu biznesa nišu: ar sēnēm īsā laikā varot kļūt stāvu bagāti, kamēr Ozolus vajā tikai neveiksmes. Ne viņi spēj uzrakstīt kādu projektu, ne Arviss ko domā par nākotni. Viņš vairs pat mātei neliekas talantīgais un gudrais dēls, kas prot vadīt saimniecību. Gustei ir jāsamierinās: labāk jau iznomāt fermu kaimiņiem nekā svešiem, kas varētu ēku pat noārdīt un izvazāt. Tādas ēkas jau ir redzētas. Tās stāv kā biedēkļi noplēstiem jumtiem gadu desmitiem, zemē grimdamas.
Pāris govis Ozoli atstāj savām vajadzībām mājas kūtī. Lielās zemes platības pamazām vien paliek atmatā. Pār tām kā mākoņi lido ušņu bērni, pūkas tagad iesauktas par Latvijas kokvilnu. Aizaug agrākās kultivētās pļavas un ganības. Ko tad pļausi, ja ēdāju kūtī nav un zāli nevienam nevajag? Ozoli beidzot nespēj sagrabināt pat to naudas mazumiņu, kas vajadzīgs zemes nodokļa samaksai pagastā. Dažos gados izveidojies krietns parāds. Zeme ir aizlaista beztermiņa atvaļinājumā. Iznomāt savu senču zemi Gustei arī nepatīk. Ja nu vienīgi Vecozoliņi ņemtu? Ja jau ferma viņiem, lai ņem nomā arī daļu zemes. Tagad izdzīvos tikai tie ar simtiem hektāru lielajām saimniecībām, un Ozoli nav to skaitā. Viņiem jānodarbojas tikai tā sauktajā piemājas – naturālajā saimniecībā.
Uz kreņķiem Arviss pret visām dzīves likstām atzīst vienīgās zāles – alkoholu un, atguvies no reiboņa, neko labāku reizēm nespēj uzsākt kā remdēt slikto pašsajūtu un piedzerties no jauna. Viss kā tanī padomju laika anekdotē par to nepareizo paģiru ārstēšanu… Alīnas šķendēšanās un lūgšanās nepalīdz, mātes dusmīgā klusēšana arī Arvisu vairs nesatrauc. Ir pazudis tas cilvēks, kas solījās sievu mūžīgi mīlēt. Tagad Arviss ir pilnīgi cits cilvēks, nelabojams un spītīgs, nekārtīgs un dzērumā arī ļauns. Kauns ar tādu kaut kur iziet, pat ja viņam rastos tāda vēlēšanās. Viss ir sagandēts, un liekas, ka ceļš, pa kuru viņi abi vēl dzīvē iet kopā, ved uz muklāju. Viņi nav sadevušies rokās un neiet vairs pat viens otra pēdās, lai būtu vieglāk, bet katrs pa savu ceļa malu kā svešinieki. Cieminieki tikai noskatās, kā nonīkst Gustes cerība- dēls, un līdzjūtīgi spriedelē, novēroto pārcilādami. Visbiežāk par kaimiņu likstām un neveiksmēm, protams, runā kaimiņos: “Bija Gustes dēls tik gudrs, skaists kā bilde, iznesīgs un talantīgs! Redz, ko dara alkohols! Kāpēc vajadzēja paklausīt mātei un pamest skolotāja darbu, un brist Ozolu laidarā? Nebija taču lauksaimnieka izglītības un vajadzīgo zināšanu. Ar gribēšanu vien kapitālismā nepietiek. Kāpēc pats pakļāvās un arī Alīnai neļāva strādāt savā profesijā? Dzimusi pilsētniece. Skolas darbā viss būtu citādi. Redz kā ir, kad bez apdomas klausa mātei! Mīkstmiesis tāds!”
Pagājuši tikai pieci gadi, bet tik daudz kas izmainījies uz slikto pusi. Alīnai liekas, ka Arviss ir ne tikai sadalījies divos cilvēkos: dzērājā – svešajā un skaidrajā – pazīstamajā, bet arī tā pazīstamā – agrāk mīļā puse ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Pat dēlēns nespēj savest viņus abus kopā. Tēva nervozie uzkliedzieni, dažreiz pat iepazīstināšana ar bērza māsiņu, kas skaitās nepedagoģiski un nepieņemami, kļūst par pierastu parādību. Pieaugušie strīdas, bet bērns bieži ir atstāts savā vaļā un, nolīdis kaut kur maliņā, jūtas lieks un dara palaidnības. Viņu vairs neuzklausa. Pat mammai nav laika, un viņa un tētis viens uz otra ir tik dusmīgi. Tad Alīna izlemj dēlu uz kādu laiku aizvest pie pilsētas vecvecākiem. Viņam nav jāklausās mūžīgajos strīdos un jāskatās uz alkohola reibumā tik bieži esošo tēvu! Vēl gads līdz skolai dēlam ir brīvs. Irbe jau sen grib dienas vadīt mazdēla sabiedrībā, audzināt viņu mierīgā atmosfērā un nogaidīt, kad meitas ģimene beidzot nāks pie prāta. Alīnai būs iespēja dēlu apciemot. Viņa atkal atplauks, kad kaut uz īsu brītiņu tiksies ar Āri un jutīs viņa balstošo plecu, veldzēsies vecāku saulainajā miteklī un beidzot izlems: pārcirst bez žēlastības savas laulības saites vai cerēt uz vīra ārstēšanos. Alternatīvas nav. Vienīgais mierinājums ir pārbaudītā draudzība ar Āri. Kā viņa dzīvotu, ja liktenis nebūtu savedis toreiz kopām ar šo jauko mākslinieku, šo visādi nelaimīgo un tik garā stipro cilvēku? Viņus saista neparastas jūtas.
Tagad Alīna vismaz reizi nedēļā sagaida Āra vēstules, kas ir apcerīgākas un nopietnākas nekā agrāk, atbildības un bažu pilnas, kamēr vīra izturēšanās Alīnai kļuvusi neciešama. Arī no fiziskās tuvības Alīna izvairās. Tas tikai vēl trūkst, lai viņa paliktu stāvoklī! Vīrs tagad kļuvis tik neuzmanīgs… Alīnas jūtas ir zudušas, un reizēm liekas, ka krūtīs ir iemājojies krama gabals. Ja agrāk teiktu, ka tā beigsies viņu mīlestība, Alīna tam gan neticētu.
