Romāns turpinājumos.87. * * * Izstāžu zālē, kur izvietotas jauno mākslinieku gleznas, nav lielas drūzmas. Izstādes atklāšana bijusi dažas dienas atpakaļ. Alīna uz to nepaspēja.
Romāns turpinājumos.87.
* * *
Izstāžu zālē, kur izvietotas jauno mākslinieku gleznas, nav lielas drūzmas. Izstādes atklāšana bijusi dažas dienas atpakaļ. Alīna uz to nepaspēja. Tikai šodien Arviss viņu un Balvi atveda uz pilsētu pie Irbes un Viļa un tūliņ aizbrauca, pat pusdienas nepaēdis. Laukos bez viņa nevarot iztikt ne dienu, ne stundu. Vai viņš negribēja kopā ar sievu paskatīties sava pusbrāļa gleznas? Vai bijušais skolotājs nealkst redzēt kaut vienu gleznu izstādi gadā, aiziet reizēm uz teātri, vai vismaz pavadīt sievu sabiedrībā kā kārtīgam vīram pienāktos ?
“Nē! Tagad nav laika! Pietiek, ka tu esi no mājas palaista. Kādam ir arī jāstrādā. Jāpļauj rudzi! Esmu sarunājis kombainu.” Un prom viņš ir: nevaļa jau sen ir viņa otrā daba. Alīna staigā pa izstāžu zāli, bauda savu brīvību un viņa jūtas kā no sprosta izsprukusi. Šodien nav nekur jāsteidzas. Balvis ir pie vecvecākiem. Alīna no vecāku dzīvokļa ir piezvanījusi Ārim, viņš solījies drīz būt klāt, esot dažu minūšu brauciena attālumā. Vispirms Alīna apskata Āra draugu gleznas. Tās laikam skaitās ļoti modernas: droši krāsu triepieni, abstraktas figūras, gaismas spēles, cilvēka acis bez sejas, savītas ķermeņu kontūras krāsu jūklī. Pa retam arī kaut kas konkrēts: ostas skats, pilsētas ainava, sievietes figūra, kādas klusās dabas gleznas. Alīnai šīs gleznas neliekas īpašas. Tādas reprodukcijas redzētas žurnālos un nav izsaukušas paliekošas emocijas. Daudz ko viņa mākslā neizprot. Ja viņai lūgtu kādu gleznu izvēlēties sev, liekas gan, ka reti kura būtu pa viņas gaumei. Ko, dzīvojot Ozolos, var no mākslas saprast lauku zvirbulis? Viņai patīk tas, kas patīk ar sirdi. Lielās mākslas sapratni viņa nav studējusi. Ja Āris kā gids viņai paskaidros jaunās tendences, varbūt radīsies arī kāda skaidrība un izpratne par šo krāsu jucekli un gaismas spēlēm uz audekla. Āris vēl kavējas, un Alīna dodas uz to izstāžu zāles galu, kur norādīts – Āra Vītola darbi. Viņš gaida Alīnu tur – savā braucamkrēslā, aiz kolonas paslēpies. Alīna viņu ātri pamana, abi sasmaidās, un Āris viņai pamāj ar roku. Ģērbies tumšā uzvalkā, zem baltā krekla apkakles zaļš kaklauts, dzeltens rozes zieds klēpī. Savus ratus viņš vada veikli, pat atraktīvi un, liekas, graciozi. Kājās, kas nekustīgi guļ uz ratiņu kāpšļiem, spoži nospodrinātas kurpes, un Alīnai liekas, ka viņš tūliņ piecelsies no saviem ratiem un steigsies pie viņas. Taču tas nav iespējams. Rati tur savos žņaugos, viņš ir to gūsteknis jau vairākus gadus.
