Stāsts turpinājumos.85. Viņam nekad nav laika runāties, darbs druvās tagad ir galvenais, kas aizņem viņa ikdienu.
Stāsts turpinājumos.85.
Viņam nekad nav laika runāties, darbs druvās tagad ir galvenais, kas aizņem viņa ikdienu. Īsa un sasteigta seksuāla tuvība, un tā līdz nākošajai reizei. Sarunām neatliek laika, un Alīna pamana nepatīkamus vaibstus savas laulības dzīves ikdienā. Viņa negrib būt nekāda seksmašīna, un viņas aizrautība mīlas spēlēs ir izsīkusi. Tikai Āris var viņu glābt no šī emocionālā bada. Uzrakstījusi visu, ko domā, Alīna nomierinās.
“Jūlija beigās, Ozolos
Mīļi sveicieni, mans vēstuļu draugs! Vesels mēnesis atkal pagājis, kopš grieze pļavā asināja savu Jāņu izkapti. Tagad to vairs nedzird: izperēti bērni, pļavas nopļautas un garkājainais putns savu dziesmu atkārtos tikai nākošgad. Cik tas vēl tālu! Vēl ziema mūs saldēs.
Kāpēc Tu atrakstīji tik īsu un tik skumju vēstulīti? Vai kas atgadījies? Vai es to drīkstu zināt? Nu jau klāt Annas un Jēkabi – senāk šinī dienā esot svinējuši saimnieku un saimnieču dienu un baudījuši jauno ražu. Zemniekiem vienmēr bijis sūri jāstrādā, un mēs to darām arī tagad: darbs dzen darbu, un arī es ar Balvi darām, ko varam. Varbūt kādreiz tas liksies vieglāk? Vai es pieradīšu pie šiem nebeidzamajiem lauku darbiem? Tik vien dvēseles prieka atmirdzēja kā Ziemassvētkos un Jāņos. Arvisu es tagad gandrīz neredzu. Zemnieks ir kā iejūgts zirgs, kas spējot gulēt arī arklā iejūgts. Man reizēm liekas, ka visa zemniekošana ir jāpamet un jāmūk, kur acis rāda, un jo ātrāk, jo labāk. Bet vai kāds ir spējīgs nopostīt savām rokām radīto? Pārpūle, nervozitāte un stress! Tie kļūst mūsu ceļabiedri. Aizņēmumi bankā daudziem novelk pēdējo ādu. Kredīts, kredīts! Mēs arī tanī esam sapinušies. Aizņēmumu dēļ jālien tikpat kā kamielim caur adatas aci. Kā vārdā? Pienāks vecums, un nekādas atmiņas, izņemot darba trakumu, nebūs.
Tu raksti, lai es aizmirstu Tavas Jāņu dienas aušības? Vai Tu tās arī aizmirsīsi? Es nevēlētos to skaisto rītu padarīt par nebijušu, pat ja mēs būtu bijuši papardēs. Nekad! Tas bija īpašs rīts, emocionāls brīdis. Mājās pārnākusi, es mīlējos ar vīru, bet pirmo reizi, kopš esmu precējusies, domāju pavisam ko citu. Es pret viņu torīt biju nepatiesa un auksta, bet ne jau Tu tur biji vainīgs. Tās bija manas saullēkta emocijas, kas lika melot. Tomēr esmu viņa pielaulātā, un man ir izsenis nolemtie sievas pienākumi…
Mēs esam solījušies viens otram vēstulēs nemelot un neizlikties labākiem nekā esam. Tad tici man, ka saku patiesību: tu man esi draugs, kurš mani ar savām vēstulēm lieliski uzmundrina. Neko nevajagot nožēlot, ja nespējam labot. Tik skaisti rotājot uzlēca saule! Mēs bijām saules noburtie un tādi paliksim. Burvība beidzās, saule uzlēca, un palika pāri tikai atmiņas. Tu vaicā, ko darīšu augustā? Arviss solījās aizvest mani un Balvi paciemoties pie maniem vecākiem, un iedomājos, ka mēs taču varam pilsētā satikties. Tu solījies parādīt savas gleznas, un es avīzē izlasīju, ka Āris Vītols kopā ar draugiem rīkos savu pirmo gleznu izstādi. Noteikti gribu tur būt klāt. Tu esi mans dvēseles glābšanas riņķis ikdienas tukšajos ūdeņos. Arī tev vajag labas emocijas, un es solos vēstulēs tās arī paust. Balvis bieži spēlējas ar konstruktoru, ko esot atvedis tas onkulis ar braucamo krēslu. Dēls kļuvis saprātīgs un ir liels prāta vēders, katra diena nāk ar jauniem atklājumiem un bērna valodiņas dimantiem. Tos es pierakstu, un ceru, ka kādreiz tas viņam pašam liksies interesanti. Kad būšu pilsētā, es tev piezvanīšu. Turies pie veselības, cerot, ka ir vēl pasaulē arī brīnumi, kas dziedē labāk nekā zāles. Cilvēku no pesimisma glābj talants un uzdrīkstēšanās par nopietnām lietām runāt atklātu valodu un prasme par sevi pasmieties. Mācos no Tevis pacietību un ceru, ka mums abiem pienāks vieglākas dienas. Mēs taču esam to pelnījuši? A.”
