“Es tevi gribu, tā gribu! Palīdzēšu noģērbties, mana saldā, vienīgā!” Viņš kaislīgiem skūpstiem pārklāj Alīnas ķermeni un iegūst viņu ātri un brāzmaini.
“Es tevi gribu, tā gribu! Palīdzēšu noģērbties, mana saldā, vienīgā!” Viņš kaislīgiem skūpstiem pārklāj Alīnas ķermeni un iegūst viņu ātri un brāzmaini. Alīna nepretojas, viņas neatsaucību vīrs pat nepamana. Drīz pamostas Balvis un pārraušas lielajā gultā blakus vecākiem. Puika ir izgulējies un tagad sāk uzdot jautājumus par vakardienas svētkiem, dienas gaitām, ciemiņiem, kas palikuši pa nakti Ozolos. Alīnai tā nāk miegs, ka dēlēna runu viņa dzird kā caur miglu. Tad Arviss palīdz dēlam saģērbties un abi aiziet ārā, lai netraucētu Alīnai kaut drusciņ atpūsties. Jāņubērni jau ir pamodušies. Pēc brokastīm Arviss un Guste ved radus izrādīt laukus, pļavas, tīrumus un lopu fermu, kurā rosās strādnieki: abas slaucējas un fermas mehāniķis. Viņiem Guste ir atnesusi grozu ar Jāņu dienas cienastiem, arī alu un kādu stiprāku malku. Šorīt lopus ārā laidīs krietni vēlāk, un pat stingrā Guste, kam lopi vienmēr bijuši pirmajā vietā un tikai pēc tam cilvēki, šoreiz tādu kārtību ir noteikusi pati. Viņa grib būt saimniece, kas neliedz saviem strādniekiem arī svētkus. Jāņi ir gadam nopelnīti. Drīz sāksies lielais siena laiks, kad vaļoties nebūs laika.
Alīna pamostas vēlu, un izjūt tādas kā morālās paģiras: viņa atceras gan savu Līgo nakti un Āra skūpstus, gan Jāņu rīta tuvību ar vīru. Tas nu ir jāatzīst, ka viņa gribētu sev tādu vīrieti, kuram ir gan tādi vārdi un izturēšanās kā Ārim, gan tādas fiziskās aktivitātes un mīlas kaisle kā vīram. Taču ideālā, iedomātā saplūšana vienā personā nav iespējama: viss ir tā, kā tas ir. Vai vispār iespējams ideālais variants? Varbūt, ja Āris būtu vesels un bez traumas sekām… tālāk viņa nedomā. Kas būt, ja būtu, nav apcerams variants. No saimniecības apskates ir pārnākuši radi, blakusistabā šķind trauki, skan Balvja jaukā balstiņa. Laikam tiek ēstas pusdienas. Alīna negrib tāda samiegojusies un varbūt ne savā labākajā izskatā iet pie saviem radiem un vakardienas līgotājiem. Viņa veikli izkāpj pa logu un dvieli pleciem pārmetusi dodas uz netālo upīti. Ir jāatgūst svaigums un možums, jāsakārto domas. Mazupīte Urdzīte šovasar ir dzidra ūdens pilna. Upīte peldvietā ir padziļināta un sagaida peldētāju ar savām vēsā ūdens skavām. Spirgta Alīna atgriežas pagalmā, kur ap vakardienas mielasta vietu skurbīgi saulē tvan meijas. Balvis kopā ar vecvecākiem kaut ko meistaro, pagalma mauriņā atsēdušies. Piegājusi sēdētājiem tuvāk un padevusi labdienu, Alīna piemetas viņiem blakus zālē.
“Šito man onkulis vakar iedeva. Viņš bija ar to braucamo krēslu. Kur viņš palika?” Balvis vaicā, rādīdams Alīnai koka konstruktoru.
“Viņam bija jāsteidzas mājās. Vai tu paldies pateici?”
“Droši vien pateicu. Skaties, kādas mašīnas var uzbūvēt!” Alīna noglāsta domīgi dēla galviņu, sakārto krekliņa apkaklīti un arī piesēžas zālē vecākiem blakus. Viņi vakar nemaz nav paspējuši parunāties.
Pēc Jāņiem Alīna bieži sēžas rakstīt Ārim, taču nekad neatrodas vajadzīgie, īstie vārdi un uzrakstītās vēstules ielido krāsnī. Tikai pēc skumjas un īsas drauga vēstulītes viņa beidzot atrod īstos vārdus un vēstulēs viņu tik ierastā intimitāte atjaunojas. Alīna jūtas vainīga vīra priekšā. Visbēdīgākais liekas tas, ka Arviss nepamana sievas alkas pēc garīgas saskaņas.
