Stāsts turpinājumos.83. Tīrumā griež grieze, zemu aizlido kāds izbiedēts putns. Alīna izskatās kā aizsapņojusies, un Āris ar negaidīti veiklu kustību uzspiež lūpām skūpstu, īsu, spēcīgu skūpstu.
Stāsts turpinājumos.83.
Tīrumā griež grieze, zemu aizlido kāds izbiedēts putns. Alīna izskatās kā aizsapņojusies, un Āris ar negaidīti veiklu kustību uzspiež lūpām skūpstu, īsu, spēcīgu skūpstu.
“Tā Jāņu rītu sagaida tavs vēstuļu draugs – ratiņnieks, kas nemaz nav tik tizls, lai nejustu šīs nakts burvību. Esmu gatavs uz visādām aušībām.”
Alīna pat nespēj uzreiz reaģēt, tik negaidīta izrādījusies Āra rīcība.
“Trakais! Ko tu dari? Vai tas paparžu vietā?”
“Varbūt manu paparžu nekad nebūs, tomēr, tevi skūpstot, es jutos kā vīrietis, kas saticis savu meiteni. Goda vārds! Un tas ir tikai tāpēc, ka tu esi man bijusi tik mīļa vēstuļu draudzene. Ja tevis nebūtu, es negribētu dzīvot nevienu dienu. Nieki! Ratiņnieki ne vienmēr jūtas kā einuhi. Tu šo manu aušību neņem par pilnu! Tas paliks starp mums. Vai tu glabā manas vēstules? Varbūt labāk tās ziedot uguns dievam? Reizēm man liekas, ka tās var atrast, un tad tev var iznākt nevajadzīgas nepatikšanas… Varbūt Arviss tad paliktu greizsirdīgs un mani vairs negribētu savā pagalmā redzēt?”
“Visas ir sveikas un veselas un noliktas drošā vietā. Man tās ir kā talismans, kurām pieskaros un kur es pārlasu, kad dzīve sametas murskulī. Ja tavu vēstuļu nebūtu, es šo zemniekošanas trakumu neizciestu. Tiešām! Tu mani uzlādē ar savām domām, vārdiem, idejām, dzīvesprieku. Es aizmirstu pelēko ikdienu un gaidu atkal nākamo vēstuli. Nekas tanīs neatkārtojas. Tās ir brīnišķīgas!”
Tad viņi brīdi nerunā neko: virs apvāršņa pamazām parādās saules ripa, spoža un mirgojoša, tik spoža, ka liekas jāpiever acis, lai tās nesāpētu. Varbūt tas ir negulētais miegs, kas rada pārliecību, ka saule tiešām kādu brīdi stāv uz vietas un mirgo kā ugunīga bumba… Ir pamodušies putni, rasotā zāle spīd kā ievaskots klājiens. Āris apliek roku Alīnas pleciem un pievelk sev tuvāk. Viņi sēž klusēdami. Ir tāds miers un klusums! Beidzot Alīna noņem silto Āra roku no saviem pleciem un uzliek uz auto stūres.
“Braucam atpakaļ! Drīz pazudīs šī burvība, laiks nav mūsu pusē. Kas zina, vai mūs pazušanu nav pamanījuši, kaut gan nekā tāda, lai uztrauktos nav: saulīte skaisti rotājās un es ar vīra brāli to redzēju. Zini, pirmo reizi, kopš esmu Ozolos, esmu tik laimīga: par Jāņiem, par pasauli, par dzīvi – par daudz ko var priecāties. Un ko izjūti tu?”
“Tavu tuvumu! Alīn, neliedz man to prieku noskūpstīt tevi vēlreiz! Es jūtu pret tevi milzīgu maigumu, vārdos neizsakāmu pieķeršanos. Tu esi man vienīgais, kas ir palicis. Tu esi mans dzīvības stars, mana dzīves jēga. Neviens ratiņnieks nav tik laimīgs šobrīd kā es. Es mīlu tevi! Nē! Tas ir daudz kas vairāk!”
Un Alīna pati tiecas pretī Āra lūpām, kas maigi un arī prasīgi pieskaras viņas lūpām, mutei, tad vaigiem. Tie ir skūpsti, kas liek Alīnai nodrebēt un pakļauties. Vai tas nav neprāts, kam viņa ir padevusies? Vai nesākas kas bīstams un negrozāms? Kāpēc viņai tā tīk šie Āra pieskārieni, izturēšanās? Viņai ir vienalga, kas būs rīt, kas būs pēc tam. Vienalga! Cik žēl, ka viņš ir invalīds, ratiņnieks, kas nevar baudīt pilnvērtīgu dzīvi! Kaut gan varbūt tad Alīna nejustos tik brīvi un distancētos?
Kad viņi atgriežas Ozolu pagalmā, Āris negaidīti apgriež mašīnu un atvadās: “Es tūliņ braucu projām! Mans Jāņu nakts sapnis ir izsapņots. Tiksimies atkal vēstulēs!”
Un viņa mašīna uzņem strauju gaitu, saceļot putekļu vērpetes pagalma ceļā. Putekļi vēl ilgi paliek gaisā.
Līgotāji ir kaut kur pazuduši, droši vien jau pa mājām. Dūmo ugunskura vieta, izplatot tīkamu aromātu. Šašlika cepamajā silē Alīna atrod veselu pusiesmu izceptas, tagad jau vēsas gaļas un apēd to ar tādu garšu, kādu nekad agrāk nav jutusi. Līgo vakarā viņa patiešām neko nav ēdusi. No mājas samiegojies iznāk Arviss. Pamanījis pagalmā sievu, viņš nosēžas tai blakus un raugās ugunskura pelnos, tad ievaicājas: “Vai tu nezini, kur palicis Āris?”
“Liekas viņš aizbrauca jau labu laiku atpakaļ. Vai Balvis vēl guļ?”
“Jā! Mēs abi naktī nolūzām kopā. Esmu gan īsts cūkcepure. Tur vairs neko nevar labot. Iesim istabā un baudīsim Jāņu rītu! Piedod manu lielo miegu!”
Istabā vēl ir aizvilkti logu aizkari un valda krēsla. Balvis mierīgi guļ savu rīta nomiedzi savā gultiņā. Arviss viņu ir pārcēlis savā vietā. Viņu abu gulta ir savandīta un nesaklāta. Arviss nekad pēc piecelšanās neklāj viņu kopīgo gultu. Kopš bērnības viņa necieš nesaklātu un izvandītu guļasvietu. Kopš viņa ir precējusies, Arviss, liekas, ne reizi nav saklājis viņu kopīgo gultu.
