Stāsts turpinājumos.82. Par godu Jāņiem Alīna iemācās sasiet garšīgu jāņusieru, cept pīrāgus, un viņā plosās tāda enerģija un prieks, ka pati pabrīnās: no kā tas viss? Arī Arviss atkal pamana, cik sieva skaista.
Stāsts turpinājumos.82.
Par godu Jāņiem Alīna iemācās sasiet garšīgu jāņusieru, cept pīrāgus, un viņā plosās tāda enerģija un prieks, ka pati pabrīnās: no kā tas viss? Arī Arviss atkal pamana, cik sieva skaista. Darbus dzenot, viņš jau sen nebija tā uz savu Alīnu paskatījies. Skaista, vingra, starojoša – viņa liekas tik jauka un iekārojama.
Sacirtuši savā zemē vezumu meiju, izgreznojuši istabas un pagalmu, Ozolu saimnieki sagaida līgotājus. Vispirms atbrauc Alīnas radi. “Līgo! Līgo!” skan visapkārt. Prieks, līksmība, smiekli. Arī kaimiņi no Vecozoliņiem atnāk uz Ozolu sakurto Jāņu ugunskuru: Latvija svin savus vasaras saulgriežus. Radio ēteris ar līgodziesmām pieskandināts jau vai veselu mēnesi. Svētki komercializējas. Visi kā aptrakuši: tikai pirkt un pārdot. Kad iestājusies krēsla, pagalmā iebrauc Āris. Viņš veikli pielāgo savu braucamkrēslu lietošanai, pārsēžas no mašīnas tanī un ar līgodziesmu piepulcējas krietnajam svinētāju pulkam. Alīna nepaspēj pat satraukties par pēkšņo tikšanos, kad Gustei un viņai jasmīnu ziedu kroņi no Āra rokām jau uzlikti galvās. Atbraukušo līgotāju aicina pie improvizētā galda pļaviņā. No rokas rokā iet alus kausi, kūsā prieks, skan vecās, labās aplīgošanas dziesmas. Arviss ar Kārli rosās pie šašliku cepšanas, un viņiem pievienojas arī Āris. Viņš, par spīti invalīdu ratiem, izskatās tik līksms un atraisīts, tik pārgalvīgs un skaists. Alīnas un Āra acis bieži sastopas, tomēr viņiem nerodas izdevība parunāties. Vai viņi abi gaida izdevīgu brīdi, kad jāņubērni, vispārējā prieka pārņemti, nepievērsīs vairs cits citam nekādu uzmanību? Tāds brīdis ilgi nerodas.
Uz rīta pusi, kad īsā Jāņu nakts jau sniedz roku rīta ausmai un daļa līgotāju ir pagurusi no prieka un baudītā alus, Arviss kaut kur ir pazudis, un Alīna viņu atrod savā istabā cieši aizmigušu. Lielais zemnieks un darbarūķis guļ, mazo Balvi cieši sev piespiedis. Tas izskatās tik aizkustinoši un jauki. Alīna atgriežas pagalmā. Tagad varētu mierīgi parunāties ar Āri. Jāsagaida saulītes rotāšanās. Saka, ka Jāņu rītā saule brīdi stāvot it kā uz vietas un mirgojot neticamās krāsās. Liekas, laiks būs piemērots, lai to redzētu. Pie debesīm ir maz mākoņu, un austrumu puse jau sārtojas rīta blāzmā. Pagalmā Āris sēž savā mašīnā, un Alīna atsēžas viņam blakus. Rīts ir dzestrs, un Alīna jūt tādu kā vieglu drebuli. Varbūt tas ir no satraukuma? Tik daudz ir rakstīts, tik daudz pārspriests vēstulēs, un nu beidzot viņi atkal ir viens otram blakus, aci pret aci. Vai būs par ko runāt tikpat brīvi un nepiespiesti? Vai turpināsies tā burvība, kas viņus saistījusi vēstulēs?
“Beidzot es tevi satieku!” Āris sniedz viņai abas rokas, apņemot siltām plaukstām viņas vēsos elkoņus. “Tev nesalst? Visu vakaru es tevī vien raudzījos… Nesaki nekā! Tas nav vajadzīgs, tās ir manas emocijas, kas nepieciešamas man kā jāņubērnam. Būtu es vesels un staigājošs, zini, es tevi šonakt aicinātu papardēs, un lai tad pēc tam notiek vienalga kas! Esmu no Jāņu nakts un tava tuvuma kā apreibis.”
“Ko tu runā! Ar tādām runām tu tikai aizbiedētu saulītes uzlēkšanu un rotāšanos. Manas papardes jau sen ir izbradātas, un tev būtu jāmeklē neaizņemta tautumeita.”
“Es pajokoju! Vari man ticēt… Pabrauksim kaut kur tālāk, kur horizontu neaizsedz koki. Sauleslēkts ir šorīt jāredz kaut vai tāpēc vien, ka sentēvi tā darījuši. Es Jāņu saullēktu gribu redzēt ar tevi kopā. Braucam!” un viņš iedarbina mašīnu. Drīz jau Ozolu pagalms ir aiz muguras. Uzbraukuši kalna galā, kur skatienam paveras Ozolu lauki, Āris noslāpē motoru. Zeltīta ir jau visa austrumu pamale, liekas, tūliņ uz horizonta parādīsies saules ritenis.
Tīrumā griež grieze, zemu aizlido
