Stāsts turpinājumos.81. Tikai uz ēdienreizēm istabā ieskrien vīrs, Guste un strādnieki. Nav laika! Nav laika! Garām runām nav laika!
Stāsts turpinājumos.81.
Tikai uz ēdienreizēm istabā ieskrien vīrs, Guste un strādnieki. Nav laika! Nav laika! Garām runām nav laika! Tagad viss, ko vāra un cep vedekla, liekas labs, kritika izpaliek, un ir iestājies mierīgās līdzāspastāvēšanas laiks. Balvis ir paaudzies, sen jau kā izkāpis no ratiņiem. Tagad viņam jāvelta arvien vairāk uzmanības. Alīna zina, ka bērna agrīnai attīstībai ir milzīga nozīme visā turpmākajā dzīvē. Dēla valodiņa pieskandina Alīnas pasauli, un viņa nesūdzas par lielo slodzi, un nav jau arī kam sūdzēties, darbs dzen darbu, visi ir aizņemti un nevaļīgi. Alīnas vecāki reizēm atbrauc apraudzīt mazdēliņu, paraudzīties uz jauno kārtību laukos un paviesoties dažas dienas. Alīna tagad izskatās kā īsta lauciniece. Viņa vairs arī vecākiem nesūdzas par vīra māti. Kašķim neatliek laika.
Pirms Jāņiem Alīna no Āra vēstules uzzina, ka Arviss pusbrāli uzaicinājis uz Ozoliem paciemoties. Līdz šim saraksti ar Āri Alīna ir veiksmīgi noslēpusi, atliekot atzīšanos vīram uz vēlāku laiku. Vēstules viņa pati saņem pastā uz pieprasījumu un reizēm gan iedomājas, ka līdz Gustei kādu dienu varētu nonākt ziņas par vedeklas korespondencēm. Par laimi, vīra mātei izsekošana nav prātā. Arī pasta atgādāšana mājās tagad ir Alīnas ziņā. Varbūt vīrs pusbrāļa ierašanos pasniegs sievai kā pārsteigumu uz Jāņiem? Līdz siena pļaujai ir nedaudz brīva laika, kad var atvilkt elpu un pasēdēt arī pie alus kausa. Āris pats vada savu invalīda “zaporožecu”, un viņa ierašanās nav īpaši jāorganizē. Ar Alīnu viņi vēstulēs ir sadraudzējušies un viens par otru tik daudz uzzinājuši, un izlikties vīram, ka ir tikai sanatorijā tikušies, Alīnai liekas neiespējami. Vai satiekoties būtu jāspēlē teātris un jāizliekas svešiem? Viņu sarakste ir īpašas intimitātes piestrāvota. Āris neslēpj savas domas un izjūtas, cerības un vilšanās. Viņš ir nobeidzis Mākslas akadēmiju, pārvarot ar draugu palīdzību visus ierobežotās pārvietošanās šķēršļus. Tagad viņam ir diplomēta mākslinieka statuss. Ar viņu ir tik interesanti sarakstīties! Vēstuļu draudzība ir tā sakuplojusi, kā izaug no sīkas sēkliņas ziedošs stāds. Viņi vēstulēs ir uz “tu”, un viņu sarakste ir gan kā dienasgrāmatas lapas, gan kā savdabīgas domu un uzskatu apmaiņas. Āra vēstules arvien vairāk līdzinās mīlestības vēstulēm, un, ja Arviss tās uzietu, Alīnai nāktos stipri vien piepūlēties, lai vīru pārliecinātu, ka starp vēstuļu draugiem nav nekā tāda, lai rastos greizsirdība.
Beidzot kādu vakaru jau īsi pirms Jāņiem, kad visi saimniecības darbi ir padarīti un viņi pēc vakariņām ir savā istabā, Arviss kā starp citu ieminas: “Zini, mīļā, es uzaicināju Āri uz Jāņiem pie mums. Sagribējās viņu atkal redzēt, ja jau brālis, tad brālis. Man viņu tuvāk jāiepazīst. Ar darbiem visu pavasari kaujoties, tagad esam pelnījuši nelielu atpūtu. Atbrauks kā parasti arī tavi vecāki, tavs lielais brālis Kārlis ar ģimeni. Uzrīkosim īstus latviešu Jāņus! Parādīsim mūsu sasniegumus. Te taču ir ko redzēt?”
“Ak tā! Tas gan būs jauki! Man arī tas patiktu. Uzrīkosim īstu līgošanu!” Alīna iespējami vienaldzīgā balsī nosaka. Vīrs nenojauš, ka viņa kļuvusi tik laba aktrise, kuras balsī neieskanas nekādas melu pazīmes. Arviss arī sarunu neturpina, un, kad Alīna pēc brīža grib vēl ko piebilst un varbūt atzīties, ka viņi ar Āri ir vēstuļu draugi, vīrs jau guļ ciešā mežcirtēja miegā. Pavasara darbos iejūdzies, viņš pat dēlu retāk paņem klēpī un bieži liekas neizgulējies. Tā tas nevar turpināties! Alīna redz, cik ļoti šie zemnieku saimniecības nepadarāmie darbi ir atņēmuši viņai vīru. Ja nebūtu šīs sarakstes ar Āri, viņa droši vien arī būtu pelēkās ikdienas pārņemta un nogurusi. Āra vēstules kliedē viņas vienmuļās zemnieka sievas dienas un spēj uzturēt labu garastāvokli, un ceļ viņas pašapziņu.
