Vēl vakar viņiem nebija pat nojausmas, kādas pārmaiņas atnesīs Ziemassvētki. Pusbrāļi šodien satiksies. Ja ne tagad, kad tad vēl?
77.
Vēl vakar viņiem nebija pat nojausmas, kādas pārmaiņas atnesīs Ziemassvētki. Pusbrāļi šodien satiksies. Ja ne tagad, kad tad vēl?
* * *
Dažas dienas pēc Ziemassvētkiem kopā ar citiem svētku apsveikumiem Alīna saņem vēstuli glītā, kaligrāfiskā rokrakstā. Atpakaļadreses nav, rokraksts ir nepazīstams. Citas apsveikuma kartītes ir no vecākiem, studiju draudzenēm, radiem Zemītēs. Šo svešo Alīna atver pēdējo, viņa it kā instinktīvi jutusi, ka tā glabā kādu noslēpumu. Varbūt tur ir kāda priecīga ziņa? Alīna, kā vienmēr, rūpīgi atgriež aploksnes maliņu un lasa:
“Sanatorijā, Otrajos Ziemassvētkos
Sirsnīgākie sveicieni! Tik brīnišķu pārsteigumu vientulības pilnajās sanatorijas sienās man sagādāja Ziemassvētki! Ja ratiņnieks palikšu visu atlikušo mūžu un mani vairs nekad neapmeklēs tāds eņģelis kā šoreiz, es Jūs atcerēšos kā Ziemassvētku brīnumu. Jūs man likāties kā Madonna ar bērnu. Tik dabiska, tik cēla un skaista, un galvenais, ka tā nebija poza, bet pati Jūsu būtība. Liktenis mums, invalīdiem, daudz ko atņem, bet reizēm arī dod, un tās ir emocijas. Man šie intīmie ģimenes svētki sākumā likās tik skumji, es baidījos par vientulību, arī mammai bija slikts garastāvoklis, un tad kā īstens brīnums ieradāties jūs visi: tēvs, man pēkšņi priekšā stādītais pusbrālis Arviss un Jūs ar bērniņu klēpī… Jūs kā Madonna! Tik neatvairāmi skaista, cēla un tik brīnišķīgu vārdu nesoša – Alīna. Tas skanēs manās ausīs līdz pat manu dienu beigām. Piedodiet, es rakstu, ko domāju! Ratiņnieki neizliekas. Mūs liktenis nelutina, un mēs pateicamies Augstākajam par katru nodzīvotu dienu, jo rītdienas var vienkārši nebūt… Tas var notikt ar katru. Šādu dzīvi jau gadu esmu pieņēmis kā savu vienīgo iespēju. Ir jāsteidzas dzīvot un izjust to, ko Liktenis mums sniedz.
Aiz sanatorijas loga šodien sniga lielām pārslām, un mani pārņēma tāda iedvesma gleznot, ka to attālināt uz kādu citu dienu, kad būšu mājās, nebija iespējams. Pēc atmiņas es uzskicēju jūs: fonā šis sniegs un sieviete ar bērniņu klēpī brien pa balto taku, savu mazo cieši pie krūtīm piespiedusi, no vēja sargādama. Šobrīd es nezinu, kurp brien šī Madonna: vai uz to tālumā spīdošo logu, kur jūs kāds gaida, vai varbūt gaišajam logam jābūt aiz muguras? Vai jūs ejiet laimei pretī, vai mūkat no tās projām? Kā man labāk izteikt jūsu tēlu?”
